— Ko viņš tur saka? — Mūns vaicāja Rozitai. Tā izlikās nedzirdam. Viņas vietā pārtulkoja Pedro:
— Nekā sevišķa, — zēns saviebās. — Melo! Viņi visi melo. Lielais laimests! Es lai viņam noticētu! … Ar ko sāksim? — viņš lietišķi vaicāja. — Vispirms iegriezīsimies krogā. Pie mums tur uzzina visus jaunumus.
Viņi pagāja garām frizētavai ar putekļiem klātu logu un lielu piekaramo atslēgu, garām produktu veikalam. Pedro apstājās pie neizskatīgas vienstāva ēkas, kuras pelēko mūri izdaiļoja kliedzoši sarkani burti «Dzeriet koka- kolu!». Šis reklāmas uzraksts, ko bez maksas piegādāja amerikāņu firma, visnotaļ aizstāja īpašniekiem pašu izkārtnes.
Krodziņā valdīja pustumsa. Degunā iesitās skābena vīna un piedegušas eļļas rūgtenā smaka. Saimniece cieši gulēja, galvu uz letes nolikusi. Virs viņas blāvi mirdzēja apzeltīta svētbilde — madonna ar bērniņu. Pedro uzsita ar dūri pa tukšu mucu. Saimniece pamodās. Kārtodama matus un miegaini staipīdamās, viņa pienāca pie viesiem.
Mūns pasūtīja pusdienas un, paklausot Pedro padomam, uzaicināja arī saimnieci iebaudīt glāzīti. Saimniece nozuda aiz letes un gandrīz tai pašā mirklī atgriezās ar paplāti, uz kuras bez dažām pudelēm atradās arī liela bļoda ar sālītām mandelēm un zaļām olīvām. Dzēriens pilnīgi attaisnoja mazliet dīvaino nosaukumu «Pestītāja asinis». Biezais vīns dega zaļajās šķautnainajās glāzēs ar rubīna liesmu. Tas bija vēss, tikko no pagraba atnests, ar patīkami rūgtenu piegaršu.
Saimniece izrādījās ārkārtīgi mazrunīga, īsta līdziniece kaprālim Milsam. Sagatavojusi pusdienas, kas sastāvēja no vārītām forelēm ar piedevām, viņa apsēdās uz akmens sola pašā maliņā un nesteigdamās sūca vīnu. Mūns bija tā izsalcis, ka atlika sarunas līdz tam brīdim, kad vēders būs dabūjis savu tiesu. Klusēšana ieilga. Brīžiem uz ielas dzirdēja soļus, kuriem sekoja tāluma apslāpēti biļešiu pārdevēja saucieni. Beidzot saimniece, pietiekami parādījusi, ka pļāpība nebūt nav spāņu nācijas iezīme, apvaicājās:
— Tūristi? Mēs jau atrodamies nomalē, te reti kāds iegriežas. — Viņa runāja dziedošā, stieptā intonācijā. Rozita bez grūtībām paguva sinhroni pārtulkot.
— Ļoti labi! — Mūns nopriecājās. — Tādā gadījumā jūs noteikti atcerēsieties visus ārzemniekus, kas te pēdējā laikā bijuši.
— Ārzemniekus? — saimniece noraidoši pakratīja galvu.
— Meklēju savu radinieci. Pirms dažām dienām viņa pazudusi bez vēsts. — Mūns teica, lai aizkustinātu krodzinieci. — Pamēģiniet atcerēties, tas ir ļoti svarīgi. Viņa taisījās braukt uz Puente Alčezerilo.
— Pazudusi? — saimniece atdzīvojās. — Vai griezāties pie policijas?
— Pats par sevi saprotams. Bet, kā redzat, bez panākumiem.
— Nu jā, — saimniece nopūtās. — Pie mums policija der tikai tad, kad jāapcietina par politiku. Vai redzējāt frizētavu? Rau, arī donu Sebastjānu pirms dažām dienām aizveduši. Kas tas bija par meistaru! Viņš agrāk strādāja Barselonas teātrī «Odeons»… Ak jā, jūs jautājāt par savu radinieci… Kāda» viņa izskatās?
— Ja jūs būtu papūlējusies apskatīt fotogrāfiju, kas jau dažas minūtes guļ jūsu priekšā, tad nenāktos tērēt tik daudz vārdu, — Mūns noburkšķēja, jau būdams galīgi pārliecināts, ka mazrunīgu spānieti var atrast vienīgi kapsētā.
Saimniece iededzināja elektrību, lai labāk apskatītu attēlu.
— Cik skaista meitene! Gluži kā spāniete! Jūsu meita? Nē? Varbūt krustmeita? Arī nē? Ak, cik es neapķērīga! Jūs noteikti meklējat savu sievu. Aizbēgusi, vai ne? Ar mīļāko, jā? Vai jūs tai piedosiet, kad atradīsiet?
— Pakāršu! — Mūns iesaucās. — Tulkot nevajag, mis Bairda! — viņš steidzīgi piebilda. — Tas tikai dienesta vajadzībām. Pajautājiet, vai viņa redzējusi Gvendolīnu. Lai atbild ar «jā» vai «nē», visu pārējo lai atstāj saviem memuāriem.
— Nevaru atcerēties, — pagrozījusi fotogrāfiju pirkstos, krodziniece nolika to atpakaļ. — Varbūt arī redzēju, bet droši vien noturēju par spānieti un tādēļ neievēroju. Vai tas bija sen?
— 18. martā!
— Ko jūs sakāt! Tieši tai dienā apcietināja donu Sebastjānu! Ap dienas vidu viņš vēl bija atnācis zvanīt pa telefonu, bet pēc dažām stundām to aizveda …
•— Kāda velna pēc jūs tulkojat šīs pļāpas? — Mūns uzbruka Rozitai.
— Kā vēlaties, — tulkotāja paraustīja plecus, turpinādama klausīties saimniecē. — Mister Mūn, šķiet, tas jūs interesēs … Viņa tikko atcerējusies, ka Gvendolīnu jau meklējusi policija.
— Policija? Kad? — Mūns saausījās.
— Nu jā, — krodziniece pamāja. — Tai pašā dienā, kad apcietināja donu Sebastjānu, pie manis iegriezās policijas virsnieks. Tāds cienīgs, pasūtīja nevis vīnu, bet viskiju.
— Un viņš izprašņāja jūs par šo meiteni? — Mūns vaicāja ar ironiju.
— Mani gan ne. Bet varbūt veci, kas pārdod loterijas biļetes. Redzēju abus runājamies.
— Tikai ne par Gvendolīnu! 18. martā viņu neviens vēl nedomāja meklēt, visi bija pārliecināti, * ka meitene aizbraukusi uz citu pusi… Neko darīt, nāksies izjautāt citus… Bet saimniecei nododiet manu pateicību par saturīgo sarunu un pasakiet, ka policijas virsnieks droši vien bija atbraucis sakarā ar viņas dievinātā friziera apcietināšanu, nevi^ sakarā ar manu aizbēgušo sievu … — Mūns dāsni samaksāja un piecēlās. — Pedro, vai esi aizmidzis?
— Es domāju, — zēns vainīgi pielēca kājās.
— Tad tāpēc no tevis nedzirdēju ne skaņas. Kādu nostāstu par bandītiem, pistolēm un naudu esi šoreiz sacerējis?
— Dieva vārds, es nemeloju! Viņa pateica senjoram Braunam, ka braukšot uz Alčezerilo.
— Varbūt tu kaut ko sajauci?
— Nekādā ziņā, pats dzirdēju. Vai tad mana vaina, ka viņa izskatās kā spāniete? — Pēkšņi Pedro apstājās. — Zināt ko? Izjautāsim loterijas biļešu pārdevēju, viņš allaž uzturas uz ielas, tātad redz visu.