— Pirmā dzirdēšana, ka aklie redz, — Mūns smējās.
Pedro nogaidīja, kamēr viņi iznāca no kroga, tad, viltīgi piemiedzis aci, noprasīja:
— Kāpēc tad viņš, uzrunādams Rozitu, nosauca to par skaistuli?
— Lai pamanītu, cik skaista mis Bairda, nav jābūt redzīgam, — Mūns pajokoja. — Bez tam pie jums parasti visas sievietes dēvē par skaistulēm.
— Šoreiz pieķēru gan! — Pedro gavilēja. — Kad gājām garām, senjorita neteica ne vārda. Kā tad viņš zināja, ka mūsu pulciņā ir sieviete? Viņam tāda profesija, tāpēc jāizliekas. Ļaudis tic, ka akls, nelaimīgs ubags citiem spēj nest laimi.
— Tu esi velnišķi acīgs! — Mūns uzslavēja. — Izrādās, ka šoreiz aklais biju es.
— Pērciet biļetes! Nopērciet no veca, akla vīra biļetes! — Pārdevējs pamanīja viņus jau iztālēm.
— Dodiet šurp! — Mūns piegāja klāt un pavicināja biļešu pārdevēja acu priekšā banknoti. — Pārtulkojiet viņam, mis Bairda!
— O! Simts pesetu! — pārdevējs pielēca no krēsliņa. — Diemžēl man nebūs ko izdot.
— Ja ņem vērā, ka esat akls, jums ir lieliska redze! — Mūns ar smaidu konstatēja. — Klausieties! Šī nauda ir jūsu, ja atcerēsieties, kad un kādos apstākļos esat redzējis šo te meiteni, — viņš parādīja fotogrāfiju.
Pārdevējs paskatījās apkārt. Pārliecinājies, ka tuvumā nav neviena vietējā, viņš noņēma melnās acenes un ielūkojās attēlā. Šī procedūra ievilkās, jo pārdevēja skatiens lēkāja no fotogrāfijas uz naudas zīmi.
— Labāk paslēpiet, — Pedro pačukstēja. — Citādi viņš patiesi vēl zaudēs redzi.
Vecis pagrozīja fotogrāfiju, ne labprāt atdeva atpakaļ un atkal uzlika acenes.
— Nu? — Mūns skubināja.
— Nē. Nekad neesmu redzējis. Ticiet man, senjor, ar lielāko prieku būtu pateicis pretējo. — Viņš smagi atlaidās krēslā un, zaudējis jebkuru interesi par Mūnu, sāka skandināt: — Pērciet biļetes no veca, akla vīra!
Mūns jau grasījās iet prom, kad pēkšņa doma lika tam atgriezties.
— Pedro, apraksti viņam to cilvēku, kam Gvendolīna nodeva naudu.
— Senjoru Braunu?
— Protams!
Pūlēdamies neizlaist nevienu ārējā izskata sīkumu, Pedro diezgan precīzi noraksturoja Brauna personu.
— Jums veicas, senjor. Viņu es tiešām redzēju. Lai uz vietas kļūstu akls, ja meloju. Uzvalks bija cits, viss pārējais atbilst aprakstam. Jauns amerikānis, viņu pavadīja burvīga jauna meitene.
— Tai jābūt viņai! — Mūns iesaucās. — Paskatieties vēlreiz!
— Nē, nē, — šoreiz vecais vīrs uzmeta fotogrāfijai tikai paviršu skatienu. — Seja tā kā līdzīga, bet viņa bija gaišmate … Neredzēju, kā viņi ieradās, biju aizsnaudies. Kad pamodos, amerikānis patlaban iznāca no pasta.
— Vai tas notika dienā, kad apcietināja jūsu frizieri? — Pedro vaicāja, cenzdamies pierādīt, ka pietiekami apguvis detektīva profesiju.
— Jā, bet viņu aizveda tikai pēc dažām stundām. To labi atceros, jo redzēju meiteni iznākam no frizētavas. Amerikānis tai kaut ko pateica angļu valodā un pēc tam devās uz pārtikas bodi, bet viņa pagāja man garām… Tāda skaistule …
Atskaitot viņu, neviens nebija redzējis noslēpumaino blondīni. Toties pārtikas veikala īpašnieks apstiprināja viņa stāsta otro pusi. Tiesa, Brauna ārieni viņš neatcerējās, bet kāds ārzemnieks viņa veikalā tai dienā tiešām iegriezies. Viņš sapircis lielā vairumā produktus, galvenokārt konservus un alkoholiskus dzērienus. Pusmūža sievietei, kas strādāja pastā, arī neizdevās apmeklētāju atcerēties, toties viņa labprāt ļāva Mūnam ieskatīties apdrošināto vēstuļu sarakstā. Tai dienā reģistrēta tikai viena vienīga apdrošināta vēstule. Uz kvīts pasakņa bija rakstīts: Panotarosa, Holivudai. Acīm redzot, pasta darbiniece noturējusi viesnīcas nosaukumu par uzvārdu. Tomēr tā bija īsta veiksme. Ja nosūtītājs bijis Brauns — un par to Mūns gandrīz nešaubījās — tad tas pierādīja, ka viņš sarakstās ar kādu viesnīcas iemītnieku. Pateikdamies par nejauši saņemto informāciju, Mūns sapirka veselu kolekciju atklātņu, kurās Spānija izskatījās kā operešu stilā dekorēta paradīze.
Lai izrādītu savu cieņu tik ievērojamiem apmeklētājiem, pastniece pavadīja viņus līdz durvīm.
— Kas tas?! Lai visi svētie stāv man klāt! — pastniece pēkšņi iekliedzās, drebošu roku norādīdama uz ielu, pa kuru pilnā sparā drāzās aklais biļešu pārdevējs. Pieskrējis pie pasta, vecis atcerējās savu lomu un gaudulīgā balsī ierunājās:
— Palīdziet nabaga aklajam! Meklēju ārzemniekus. Vai tie nav gadījumā gājuši te garām?
— Droši vien jūs meklējat mūs? — Mūns ar smaidu piedalījās šai izrādē.
— Jā, jā. Pazīstu jūs pēc balss. Nāciet man līdz!
Aizgājis līdz vietai, kur pastniece to vairs nevarēja
dzirdēt, viņš satraukti čukstēja:
— Tikko redzēju. Viņu! Vispirms sadzirdēju automašīnas rūkoņu, tad viņi pagāja man garām. Viņa kopā ar kādu kungu. Nevis ar to, kas bija atbraucis toreiz. Frizūra arī cita, tomēr pazinu senjoru no pirmā acu uzmetiena …
— Par ko jūs runājat, velns parāvis?!
— Par blondīni… Nu, par to pašu … Viņi iegāja krodziņā.
Mūns iesvilpās. Pavēlējis pārējiem palikt uz vietas, viņš devās atpakaļ uz krogu. Pienācis pie loga, ko pa pusei aizklāja vīnogulāju stīgas, viņš ieskatījās telpā. Pustumsā mirdzēja svētbilde ar madonnu, bet tieši sev priekšā Mūns redzēja kuplu matu kalnu. Galva pagriezās pret logu, un viņš tikko neiekliedzās, sastapies ar Lellītes trulo skatienu.
ŠRlVERA TELEGRAMMA
— Nekautrējieties, mister Mūn! Nāciet vien iekšā! — aiz loga atskanēja Hjū Brauna vīpsnājošā balss.