Mūns paklausīja. Krodziņā sēdēja tikai divi apmeklētāji — Lellīte un pogu karaļa dēls, kura galvu greznoja no aktrises naktstērpa improvizēts turbāns. Abi bija jau manāmi iereibuši.
— Vēl pāris pudeļu! — Hjū Brauns pamāja saimniecei un parādīja divus pirkstus. — Tikai nedomājiet piejaukt ūdeni, misis kā-jūs-tur-sauc! Misters Mūns ir ģeniāls detektīvs, viņam pietiek uzmest skatienu krānam, lai atmaskotu jūs! — tas viss bija domāts pašam Mūnam, jo krodziniece nesaprata angliski ne vārda.
— Jums šodien labs garastāvoklis, — Mūns piezīmēja.
— Kā tad! Svinu uzvaru! Salīdzinot ar to, ģenerāļa Granta uzvara pār konfederātiem ir sīkums. Dzersim par to!
— Ģenerālis Grants? — Lellīte atsaucas. — Pazīstams vārds, liekas, esmu par viņu kaut ko dzirdējusi.
— Es visvairāk apbrīnoju Lellīti par pilnīgo nekam nevajadzīgo zināšanu trūkumu. Dzersim par to! Nekautrējieties, mister Mūn, es pacienāju.
Lellīte glaimota iesmējās, iztukšoja glāzi, tad atcerējās:
— Kā tad, tas taču ir ģenerālis, ko tēloja Laionels Makkormiks filmā «Virdžīnijas roze»!
— Uz jūsu veselību! — Mūns saskandināja ar aktrisi, tad pagriezās pret Hjū Braunu: — Uzskatiet sevi par uzvarētāju? Domājat, visi šīs sievietes noslēpumi jums jau kabatā? Nebūt ne, galvenais atrodas manējā, — Mūns piesita svārku kabatai, kur bija noglabāts atslēdznieka pagasta votais slēdzenes dublikāts. Hjū Brauns kaut ko nomurmināja, bet Mūns jau atkal pagriezās pret Lellīti: — Kā jums patīk Puente Alčezerilo?
— Pagaidām esmu redzējusi tikai šo nožēlojamo bufeti, kur nav pat kārtīga viskija, — Lellīte saviebās, paskatījās pulkstenī, tad pavēlnieciskā tonī uzrunāja Braunu: — Nokāpiet pagrabā un atnesiet šās dziras vietā kaut ko pieklājīgāku! Tā vien liekas, ka es dzeru dīķa ūdeni ar visām vardēm.
— Tad tāpēc man izklausījās, ka kurkst, — Hjū Brauns piecēlās un, neprasīdams atļauju, nozuda aiz letes. Viņam sekoja pārsteigtā saimniece.
— Jau desmit minūtes uz trim, — Lellīte čukstēja, pavadīdama Braunu ar skatienu. — Kur ir Ramiross?
— Bīstos, ka sarunā ar viņu biju neapdomīgs, — Mūns sameloja.
— Ar ko viņam vajadzēja satikties?
— Pagaidām vēl nezinu … Iespējams, ar to pašu cilvēku, kas atbrauca uz šejieni 18. martā …
Ja Mūns cerēja, ka Lellīte uzķersies uz šā āķa, tad viņš kļūdījās.
— Droši vien jūs esat mani sajaukuši ar Brjdžitu Bardo, — viņa izsmejoši teica. — Šai caurumā esmu šodien pirmo un, cerams, pēdējo reizi, pie tam, tikai paklausīdama jūsu aicinājumam.
Šai mirklī Hjū Brauns atgriezās ar lielu, resnvēderainu, tīmekļiem klātu pudeli.
— Lūk! — viņš svinīgi lika to galdā. — Spriežot pēc pelējuma, šis vīns nogulējis traukā kopš pasaules radīšanas, tātad kurkstošu varžu tajā noteikti nav, par dinozauriem gan negalvoju.
Mūns ātri atvadījās. Te vairs nekas nebija darāms. Turklāt Hjū Brauns aizsmēķēja pēc sīrupa smaržojošu cigareti. Pedro, Rozita Bairda un kaprālis Milss sagaidīja viņu laukumā pie kāpnēm. Blakus džīpam tagad stāvēja balta sporta mašīna — divvietīgs mazerati ar spēcīgu motoru un milzīgu bagāžnieku. Virs radiatora karājās naktstērpa zilā driska, kas aizvietoja karodziņu.
Upe sagaidīja viņus ar apdullinošu dārdoņu. Kaprālis Milss, neizlaizdams no zobiem cigareti, vadīja mašīnu pa šauro gaiteni, ko veidoja stāvais krasts un klinšainā krauja virs galvas. Tas nebija ceļš, bet dzega mēnessērdzīgo naksnīgai pastaigai.
Mūns izlikās aizsnaudies. Caur pievērtajiem plakstiem viņš uzmanīja Rozitu Bairdu. Šķita, ka pēc informācijas, kas saņemta no biļešu pārdevēja, var nešaubīties par to, ka fotogrāfijas paņēmusi Lellīte. Paņēmusi tāpēc, ka tajās attēloti viņas līdzzinātāji, ar kuriem kopā tā ieradusies Panotarosā Roda Gaetano uzdevumā. Tomēr nekādi neizgāja no prāta Rozitas Bairdas skuba, kad viņa konstatēja, ka tabletes pret galvas sāpēm aizmirsusi mājās. Patiesībā viņa varētu to apgalvot tikai tad, ja būtu kārtīgi pārmeklējusi planšeti.
Planšete tagad šūpojās Mūna acu priekšā. Rozita sēdēja ar pusaizvērtām acīm. Paskatījusies Mūnā un pārliecinājusies, ka viņš guļ, meitene atkal iegrima domās.
— Jūs aizraujaties ar fotografēšanu? — Mūns bija paredzējis, ka viņa balss izsitīs Rozitu no līdzsvara.
— Es? — viņa izbīlī atpleta acis. — Kāpēc jūs tā jautājat?
— Tāpēc, ka pirmīt, kad atvērāt planšeti, ieraudzīju tur…
— Man nav nekādu fotogrāfiju! — Rozita iesaucās, nenogaidījusi teikuma beigas. Neļaudams tai atjēgties, Mūns satvēra planšeti un atrāva līdz galam slēdzēju. Jā, viņš nebija maldījies! Zem celofāna gulēja vesela paciņa fotogrāfiju, tieši tāda paša formāta — kā no Šrīvera saņemtās. Tās gulēja ar attēlu uz leju, bet vienā, kas bija no pakas izslīdējusi, varēja skaidri saredzēt vīrieša kājas.
Gandrīz tai pašā acumirklī planšete izrāvās no viņa rokām. Rozita bija ar visu spēku parāvusi pleca siksnu. Tās gals pavīdēja aiz mašīnas. Planšete sagriezās gaisā un aizlidoja lejā.
— Viens nulle jūsu labā, — Mūns noburkšķēja.
Rozita sagrīļojās. Kad viņa ierunājās, vieta, kur planšete bija pazudusi ūdens virpulī, jau atradās tālu aizmugurē.
— Neesmu vainīga … Pilnīgi nejauši… Siksna pārtrūka … — viņa runāja tikko sadzirdami. Gluži bālajā sejā ieplūda krāsa.
— Vai nebūs par daudz nejaušību? Vispirms jūs nejauši aizmirstat tabletes, kuras pastāvīgi nēsājat līdz, tad tieši tai brīdī, kad interesējos par fotogrāfijām, tikpat nejauši pārtrūkst siksna. Cerams, jūs vismaz neesat tās tikpat nejauši paņēmusi?
— Nesaprotu. Tie bija mani attēli.