— Un vīrieša kājas arī bija jūsējās? — un, nepievērsdams meitenei uzmanību, Mūns pagriezās pret Pedro: — Kā sauc šo vietu?
— Upe saucas Rionegro, angliski tas nozīmē Melnā upe. Pašlaik atrodamies netālu no trešās krāces.
Visu ceļu līdz Panotarosai Mūns nesacīja ne vārda. Kas attiecas uz Rozitu, tad viņas sastingusi seja vairāk nekā jebkad atgādināja metālā izlietu sena meksikāņu dievekļa masku. Mūns pavēlēja apstāties pie pasta. Tikko džīps nobremzēja, Rozita izlēca un, pat neatvadījusies, ātri aizgāja.
Izrāpies no mašīnas, Mūns ieraudzīja Bilu Ričiju.
— Priecājos jūs sastapt! Esmu tā noilgojies pēc jūsu sabiedrības, mister Mūn, — aktieris teatrāli pakratīja detektīva roku. — Jūs tikko pabraucāt man garām, es pamāju, bet diemžēl jūsu uzmanību pilnīgi saistīja skaistā dāma, kas sēdēja blakus. īsta meksikāņu skaistule! Katru reizi, viņu ieraugot, man nāk prātā Doloresa del Rio … Reiz man bija jāfilmējas kopā ar viņu, bet par nožēlošanu …
— Ar ko? Ar Rozitu Bairdu?
— Kas par muļķībām, ar lielisko Doloresu! Vai atceraties filmu «Meksikāņu naktis»? Tur ir dievīgs kadrs — gargarie melnie mati aizstāj Doloresai tērpu.
— Un kāds tam sakars ar Rozitu Bairdu? Viņa taču ir sidrabaina blondīne, ja vien es neesmu daltoniķis.
— Pagājušā reizē viņa bija tumšmate un pie tam tāda kā tropu nakts. Tādi paši mati kā tai pazīstamajā epizodē! Jāsaka, formas tērpā viņa nav tik fotogēniska kā baltā kleitā ar baltām kurpītēm.
— Kad jūs viņu redzējāt?
— Pirms divām nedēļām. Viņa iznāca no viesnīcas un tāpat kā nupat ātri pārskrēja pār laukumu. Droši vien negribēja, lai kāds ievēro. Tas bija tieši tai naktī, kad Lellīte aizsūtīja mani pēc doktora Enkarno.
Mūns apgriezās. No Ričija saņemtā informācija īsu mirkli bija izstūmusi no apziņas apkārtējo pasauli. Nav patīkami, ka šai sarunai bijuši liecinieki. Pedro lielās ausis likās izstiepušās garumā.
— Paldies, Pedro. Tu man neesi vairs vajadzīgs.
Ausis ievilkās atpakaļ, seja sakrunkojās apvainojumā. Mūns pārlaida roku matiem, kas atgādināja dzeloņainu krūmu, un pačukstēja:
— Ja radīsies nepieciešamība, palūgšu donu Benitesu tevi pasaukt… Un ne vārda par to, ko esi redzējis un dzirdējis. Neaizmirsti, ka esi mans palīgs.
Zēns tūdaļ kļuva jautrāks. Sazvērnieciski pamirkšķinājis Mūnam un augstprātīgi pamājis Bilam Ričijam, viņš palēkdamies aizskrēja.
— Kaprāli Mils!
— Klausos, ser! — šoferis, kas ar neilona sūcekli slaucīja putekļus, pacēla vienaldzīgas acis. Tajās varēja saskatīt pasvītrotu vienaldzību pret visu, atskaitot priekšniecības tiešās pavēles.
— Varat braukt, mašīna man šodien vairs nebūs vajadzīga.
— Jūsu darīšana, bet saskaņā ar saņemto rīkojumu esmu jūsu rīcībā līdz pulksten nulle nulle.
— Apsveicu, mister Mūn! Es arī neatteiktos no tāda iespaidīga labvēļa kā ģenerālis Debldejs! — un Bils Ričijs it kā nejauši pakalpīgi pavēra durvis, lai ielaistu Mūnu.
Sadzirdējis soļus, pasta priekšnieks izskrēja no sava dzīvokļa. Rokā viņš turēja mitru dvieli, aiz sienas skanēja izmisīgas bērnu raudas.
— Šie neciešamie palaidņi! — viņš šķendējās. — Jums pienākušas telegrammas, mister Mūn!
— Un man? — Ričijs vaicāja bezcerīgā balsī.
— Kā parasti. Līgums ar Holivudu.
Mūns atgāja sāņus un pārlūkoja korespondenci. Deilijs ziņoja, ka ārzemju pases izdošana joprojām aizkavējoties. Mūns smīnēja un uzrakstīja:
«Jūsu klātbūtne ārkārtīgi nepieciešama. Pielieciet visus spēkus, lai paātrinātu pases saņemšanu.»
Viņš tīšām nostājās tā, lai Bils Ričijs varētu izlasīt tekstu, un ar gandarījumu konstatēja, ka pēdējais šo iespēju izmantojis.
— Pašam vēstuļu nav, tāpēc interesējaties par svešām? — Mūns sausi apvaicājās. Runāt nācās diezgan skaļi — brēcieni aiz sienas joprojām nemitējās.
— Neinteresējos, drīzāk apskaužu, — vecais aktieris smagi nopūtās. — Saņemt vēsti no paziņām un radiem — tā taču ir laime!
— Tādā gadījumā jums būs prieks par šo vēsti, — Mūns pasniedza viņam Donalda Kinga telegrammu, kas aizņēma desmit veidlapu. — Tā attiecas uz jums.
— Uz mani? — Ričijs pussoli atkāpās.
— Jā, gan. Šai sarakstā figurē visi, kas piedalījušies Stenlija Hjūza filmā. Falstafa lomu tēlojis Tinto Loreti.
— Neesmu jūs mānījis, — Bils Ričijs saduga kā no sitiena, — Stenlijs man tiešām piedāvāja šo lomu, bet…
— Bet, tā kā jums bija balss saišu hronisks iekaisums, jums piedāvāja notēlot kurlmēmo, — Mūns pasmīnēja. — Sākumā tiešām domāju, ka režisors jūs nolicis kaut kur dibenplānā. — Mūns apklusa pirms beidzamā trieciena. — Bet jūsu vārda šai sarakstā vispār nav!
— Jā, manis nav, — nespodri zilās acis aizplīvuroja asaras. — Vairs nederu komiskām lomā. Stenlijs Hjūzs teica, ka, skatoties uz manu Falstafu, cilvēkiem gribas raudāt. Manā vietā bija jāizsauc itālietis. Es nevainoju Stenliju. Tiesnesis var reizēm atļauties augstsirdību, bet režisors — ne … Un vispār zaudētājos neesmu palicis … Pateicoties šim gadījumam, sapratu, ka man ir visas iespējas kļūt par izteikti dramatisku aktieri… Ja jūs būtu ar
mieru uzrakstīt detektīvfilmas scenāriju.., — viņš lūdzoši uzlūkoja Mūnu.
Bērnu raudas aiz sienas aprāvās uz visaugstākās nots. Iestājās svētsvinīgs klusums. Pasta priekšnieks izvilka no ausīm vates kušķus, Mūns atviegloti nopūtās, tikai Bils Ričijs joprojām stāvēja kā skulpturāls nelaimes iemiesojums.
— Pastāstiet sīkāk par tikšanos ar Rozitu, Bil, — Mūns draudzīgi uzsita viņam pa sakumpušo plecu.
— Sīkāk? Allaž gatavs jums pakalpot! — vecais aktieris izstiepās taisnāks, pat mēģināja pasmaidīt. — Lellīte pateica, lai atnākot, viņa būšot ļoti priecīga. Bija ārkārtīgi jauki, mēs daudz dzērām, tad viņa aizsūtīja mani vēl pēc dzeramā, pie viena man bija jāatved arī Brauns, nu tas žurnālists, kas dzīvoja pilī pirms pogu karaļa dēla.