— Un kur atradās Ramiross?
— Lellīte teica, ka esot aizbraucis uz Malāgu … Klausieties tālāk … Centos viņai ieskaidrot, ka tā nav mana vaina, ja Brauns interesējas nevis par viņu, bet par Gvendolīnu Šrīveru … Tad viņa sacīja, ka būtu labprāt noindējusi šo pussprāgušo kaķeni… Tad atnāca padre Antonio, līdz šim viņš nekad tik vēlu nebija nācis, abi sāka par kaut ko sačukstēties. Es jutos aizvainots, bet iet projām neuzdrošinājos — jezuīts varēja Lellīti noskaņot pret mani… Viņai pēkšņi kļuva nelabi, man vajadzēja skriet pakaļ doktoram Enkarno … Dakteri nesastapu, vēlāk izrādījās, ka viņš bijis pie Matosinjosiem, atcerieties, tā laulātā pāra, kas pirms Šrīveriem saindējās ar konservēto desu. Viņi bija jau tuvu nāvei; pirms doties uz viesnīcu, šis nolādētais melnsvārcis bija tiem sniedzis pēdējo bikti un grēku atlaidi… Atgriezos atpakaļ, bet Lellīte mani vairs neielaida, sacīja, ka gribot doties pie miera.
Mūns pacietīgi klausījās. Kāda mānīga zemapziņas balss čukstēja, ka aiz šā banālā notikuma slēpjas kaut kas svarīgāks.
— Vai esat pārliecināts, ka Lellīte, jums atgriežoties, bija viena?
— Kad pienācu pie durvīm, man likās, it kā viņa sarunātos ar garīdznieku. Bet viņa laikam dzērumā runāja pati ar sevi.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Dons Benitess vēlāk pateica, ka melnsvārcis sen aizgājis.
— Vai Lellīte bieži sadzeras līdz tādam stāvoklim, ka jāizsauc ārsts?
— Nē, viņa ir izturīga kā kamielis, — Bils Ričijs pašūpoja galvu. — Tas bija pirmais gadījums.
— Tātad pēc tam, dodamies mājās, jūs ieraudzījāt Rozitu Bairdu iznākam no viesnīcas?
— Agrāk! Viņa iznāca, kad devos pie daktera Enkarno.
— Vai nesatikāt kādu no viesnīcas iemītniekiem? Gaitenī? Varbūt vestibilā? Papūlieties atcerēties!
— Vestibils bija pilnīgi tukšs, to es atceros. Tik vēlā stundā visi jau guļ. Par padies Antonio nēģeri nav vērts runāt, suns allaž gaida savu saimnieku … Viņš stāvēja pie viesnīcas, vienīgi zobi baltoja tumsā kā ģindenim, es pamatīgi pārbijos… Piemērots pārītis — svētulis melnos svārkos un melnādains pagāns… Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka tieši viņi abi aizgādājuši mis Gvendolīnu uz viņpasauli! — Bils Ričijs šai brīdī atgādināja vecu lauvu, kas nevarīgās dusmās rāda zvērnīcas apmeklētājiem apdrupušus ilkņus.
Atvadījies no viņa, Mūns ātri uzmeta tekstu jaunam, Donalda Kinga aģentūrai adresētam pieprasījumam. Teksts skanēja:
«Žurnāls Pacific Revue 1966, numurs 11. Attēls ar parakstu: slavenākie peldsezonas viesi Santa-Monikā. Steidzami atsūtiet sīku informāciju par cilvēku — trešo pa labi. Uzziniet, vai Federālā izmeklēšanas biroja kartotēkā ir ziņas par Ramirosu Vilju, bijušo Losandželosas restorāna oficiantu, un tulku leitnanti Rozitu Bairdu, kas dienē jūras kara bāzē Rotā, Spānijā. Paātriniet atbildi attiecībā uz Šmitu un doktoru Šveinfurtu.»
— Jums diezgan dārgi izmaksā šī telegrāfiskā sarakste, — pasta priekšnieks teica. — Varbūt šoreiz sūtīt nevis zibens, bet parasto?
— Esiet bez bažām, atliks ari jums. Radusies atkal iespēja nopelnīt.
— Kas jūs interesē? — pasta priekšnieks bija gatavs pakalpot.
— 18. martā Puente Alčezerilo pastā nodota vēstule. Adresāts dzīvo viesnīcā «Holivuda». Uzvārds nav zināms, tā vietā pasaknī kļūdaini ierakstīts viesnīcas nosaukums. Par šo uzvārdu samaksāšu simts pesetu!
— Jūs mani iepriecinājāt. Domāju, ka atkal nāksies augu nakti rakņāties pa telefonu sarakstu. Šis uzdevums ir pavisam vienkāršs. Protams, tādā gadījumā, ja vēstule jau pienākusi.
— Apritējušas četras dienas.
— Tas neko nenozīmē. Pasts iet aplinkus, caur Malāgu, bet tur, tā vismaz stāsta, dažas vēstules pārbaudot slepena cenzūra. Tādās reizēs pasts pienāk ar nokavēšanos… Tūdaļ palūkosimies.
Kamēr pasta priekšnieks izskatīja grāmatu, kurā reģistrē ierakstītās vēstules, viņš paguva pastāstīt vairākas anekdotes, ieskaitot anekdoti par Franko un Džonsonu. Mūns bija dzirdējis pēdējo jau pirms gadiem divdesmit, tikai toreiz Džonsona vietā figurēja Hitlers.
— Jums veicas! — pasta priekšnieks pusvārdā pārtrauca kārtējo anekdoti. — Atradu! Adresāta uzvārds — Šrīvera!
— Šrīvera? — Mūns bija sagaidījis visu, tikai ne to. — Tas nevar būt! Jūs esat kļūdījies.
— Paskatieties pats! Vienīgā vēstule, kas pienākusi no Puente Alčezerilo pēdējās dienās.
— Vai neatceraties, kam tā bija domāta — mis Šrīverai vai viņas mātei?
— Par nožēlošanu, ierakstām tikai uzvārdus. Bet atmiņā tādi sīkumi neaizķeras.
— Varbūt paskatieties — kas parakstījies par saņemšanu?
— Tas jums nepalīdzēs. Par ierakstītām vēstulēm parakstās dons Benitess, pēc tam viņš vai pastnieks saliek tās pa kastītēm pēc istabu numuriem.
Vēl pavisam nesen Mūns bija pārliecināts, ka Brauna vēstule sūtīta kādam viesnīcā dzīvojošam bandas loceklim. Vēl vairāk, viņam gandrīz nebija šaubu, ka tā adresēta Šmitam. īstenība tikpat maz līdzinājās minējumiem kā viss šai neparasti sarežģītajā, ārkārtīgi mīklainajā gadījumā. Domās nogrimis, Mūns izklaidīgi iedeva pasta priekšniekam apsolīto honorāru un piedevām dažus cigārus. Tikai atvadoties, viņš atģidās pavaicāt:
— Kad vēstule īsti pienākusi?
— Deviņpadsmitajā.
— Deviņpadsmitajā! Tai dienā Šrīveri vēl bija dzīvi. Tātad viss vēl nav zaudēts. Ja vēstule adresēta Gvendo- līnai, iespējams, ka to saņēmusi misis Šrīvera vai Rols.