Cik ātri vien spēdams, Mūns devās uz viesnīcu. Centrālo laukumu piepildīja trokšņains ļaužu pūlis. No apgaismotās baznīcas atskanēja korāļi, viesnīcas atvērtajos logos — džezs. Atbrīvojis ar elkoņiem sev ceļu, tikko izvairījies no kautiņa ar amerikāņu lidotāju, kam nejauši bija iesitis krietnu dunku, Mūns aizelsies ienāca vestibilā. Stikla durvīs stāvēja dons Benitess un, kā parasti, palocīdamies neredzamajiem klientiem, baudīja vakarīgo svaigumu.
Piegājis pie pusatvērtajām, melni numurētajām debeszilās plastmasas pastkastītēm, kas atgādināja bišu stropu, Mūns nolēma, ka vēstule varētu būt pienākusi jau pēc Šrīveru pārvešanas amerikāņu medpunktā un vēl mierīgi guļ savā nodalījumā. Kastīte ar divpadsmito numuru bija tukša, toties trīspadsmitajā patiešām atradās vēstule. Nepapūlējies vispirms aplūkot aploksni, Mūns drudžainā steigā to atplēsa.
Vēstule bija rakstīta ar mašīnu, pie tam vācu valodā. Viņa rokās bija nokļuvusi Šmita korespondence. To apstiprināja Ķelnes zīmogs.
— Jūs atplēsāt svešu vēstuli! — viņam aiz muguras stāvēja šveicars. — Ja senjors Deviljē uzzinās, viņš noraus man galvu … Nē, nē, senjor Mūn, jums es nepārmetu, tā ir tikai mana vaina … Parasti, ja viesis aizbraucis, nosūtām korespondenci uz viņa atstāto adresi vai nogādājam atpakaļ. Bet šoreiz nebija adreses, bez tam cerēju, ka senjors Šmits vēl atgriezīsies … Komfortablas viesnīcas apvienojums ar viduslaiku pili spētu pievilināt pat visizlutinātākos tūristus. No izdevīga veikala tik ātri neatsakās…
— Don Benites, šī vēstule ir adresēta man! — Mūns uzsvēra.
— Jums? — dons Benitess gatavojās protestēt.
— Lūk, pierādījums! — Mūns izņēma no kabatas portfeļa divdesmit pesetu banknoti.
— Protams, jums! Es kļūdījos! — šveicars pamirkšķināja, varen ātri paslēpa aploksni un naudu kabatā, tad nesteigdamies noskaitīja duci svēto.
— Bet tagad, don Benites, pamēģiniet pierādīt,, ka jums ir ne tikai lieliska dzirde, bet ari puslīdz pieklājīga atmiņa.
— Par dzirdi tiešām nevaru sūdzēties, — šveicars mazliet skumji pasmaidīja. — Kas attiecas uz atmiņu, tad mūsu laikos laimīgāks ir nevis tas, kas atceras, bet tas, kas prot aizmirst. Man bija divi dēli.. . Pēc tam sākās pilsoņu karš, un, kad tas beidzās, dēlu man vairs nebija.
— Kurā pusē viņi karoja?
— Taisnajā pusē, senjor Mūn, — dons Benitess teica ar cieņu un palocīdamies piebilda: — Ar ko varu pakalpot?
— Deviņpadsmitajā martā pienākusi vēstule r^isis Šrī- verai vai Gvendolīnai, noteikti nezinu. Kas to paņēmis, un kur tā varētu būt?
— Deviņpadsmitajā? Tūlīt pēc katastrofas? Jūs prasāt no manis pārāk daudz… Visa viesnīca bija pilna ar karavīriem, stiepa senjora Debldeja un senjora Melbriča mantas, urba sienu, lai ievilktu ģenerāļa istabā tiešu vadu ar Vašingtonu … Bet man nācās ieskaidrot tūristiem, ka nav nekāda pamata uztraukumam … Man jau tā galva griezās riņķī, un tad vēl traģiskais atgadījums ar Šrī- veriem.
— Jūs taču toreiz vēl nezinājāt, ka Šrīveri nomirs.
— Es .. . Bet lidotāji taču jau bija gājuši bojā?
— Ir jau labi… Man tikai aizdomas, ka jūs arī šoreiz vadāties no savas gudrības: aizmirst ir izdevīgāk nekā atcerēties.
— Par izdevīgumu, manuprāt, senjor Mūn, neesmu teicis ne pušplēsta vārdiņa. Tieši otrādi, pārāk bieži atceros to, ko labāk būtu aizmirst.
— Neesmu atbraucis šurp filozofēt, — Mūns asi pārtrauca. — Vai kāds varētu man pārtulkot šo vēstuli?
— Jums vajadzēs uzgaidīt, — dons Benitess pievērsās dēlim, uz kura karājās slēdzenes, — neviena no vāciešiem patlaban nav. Bet šveicieši, kas dzīvo blakus senjoram Ramirosam, runā tikai franciski.
Uz kāpnēm parādījās Lundholms, gaišmatis ar melnām acenēm un skandināvu akcentu.
— Senjors Lundholms droši vien varēs jums palīdzēt, — šveicars nopriecājās. — Tiku dzirdējis, ka viņš sarunājas ar senjoru Šmitu vāciski.
— Vai jūs tiešām protat vācu valodu? — Mūns griezās pie Lundholma.
— Jā gan. Geteborgā man pieder importa un eksporta firma, šai nozarē valodu zināšanas ir nepieciešamas. Ko jūs gribējāt?
— Senjors Mūns saņēmis vēstuli no Vācijā dzīvojošas attālas radinieces, — dons Benitess, viltīgi smaidīdams, paskaidroja. — Senjora Mūna ģimene tik sen emigrējusi uz Ameriku, ka viņš paguvis aizmirst dzimto valodu.
Mūns pasmīnēja. Lūk, kas apmācījis Pedro lielajā konspirācijas mākslā!
Dalgo Būbij! — Lundholms tulkoja. — Pie mums viss ir kārtībā. Mazajam parādījušies pirmie zobiņi. Anna-Luīza pasūtījusi konfirmācijai jaunu kleitu Parīzē …
Šmita vēstule atgādināja sīku ģimenes notikumu hroniku. Valstī, kur pastāv nelegāla cenzūra, tas ir visideālākais paņēmiens šifrētiem ziņojumiem. Taču daži sīkumi lika Mūnam domāt, ka tā drīzāk ir pilnīgi nevainīga pļāpāšana.
Mūns uzkāpa savā istabā. No kāpnēm raugoties, vestibils ar marmora kolonām, zaļajām palmām, spoguļsienām, tērzējošiem un laikrakstos iegrimušiem viesnīcas iemītniekiem bija redzams kā uz delnas. Tikai tagad Mūns pamanīja kaprāli Milsu — tikpat nekustīgu kā krēsls, kurā tas sēdēja.
Ienācis istabā, Mūns atvēra balkonu. Jūra ielauzās istabā, sašūpojās aizkari, paisuma šalkoņa dunēja ausīs. Diena tuvojās nobeigumam. Šķiet, tajā pilnīgi trūka dramatisku notikumu, tomēr Mūns apzinājās, ka vēl viena tāda diena nogāzīs to no kājām. Un te vēl pie durvīm pēkšņi atskanēja bungu rīboņai līdzīga klauvēšana. Acīm redzot, apmeklētājs ļoti steidzās.
Mūns atslēdza durvis. Uz sliekšņa stāvēja pasta priekšnieks, aiz viņa gaitenī varēja saredzēt donu Benitesu.
— Varu jums… — nepacietīgi žestikulēdams, iesāka pasta priekšnieks, bet Mūns to apklusināja.