— Don Benites! — viņš pasauca šveicaru. — Cienāt savu viesi ar vīnu netaisos, tātad iztikšu bez jūsu pakalpojumiem! Bet, ja jūs vēlreiz nejauši pastaigāsieties gaitenī, es negalvoju par sekām. Skaidrs?… Nu, kas ir? — aizcirtis durvis, Mūns uzrunāja pasta priekšnieku, kas nepacietīgi mīņājās uz vietas. — Vai beidzot atcerējāties, kam bija domāta vēstule?
— Nē! Bet nupat pienākusi ārkārtīgi svarīga telegramma. Ja jūs būtu redzējis, kā es skrēju!
— Vai esat pārliecināts, ka bija vērts tā skriet?
— Tik pārliecināts, ka, nesaņēmis nekādu atbildi uz klauvējieniem, jau domāju, ka esat beigts.
Telegramma bija no Šrīvera.
«Piedodiet atrados smagā stāvoklī aviācijas katastrofā gājis bojā mans vecākais dēls Džons sekretārs tikai tagad ziņoja par jūsu pieprasījumu rīkojumu par kremāciju neesmu devis glābiet Gvendolīnu atskaitot viņu man pašlaik nav vairs neviena piederīgā glābiet kamēr nav par vēlu»
PANOTAROSĀ 1966. g. 24. martā
VAI GVENDOLĪNA IR MADRIDĒ?
Mūns redzēja sapni iestādi ar gariem, padrūmiem gaiteņiem, viktoriāniska stila logiem, ko aizsedza melni aptumšošanas aizkari, un blāvi zilām spuldzītēm pie eņģelīšiem rotātajiem griestiem. Viņš pamodās tieši deviņos, izdzirdis rokaspulksteņa — modinātāja kluso zvanīšanu, un ar smaidu atcerējās sapni. Jau ilgus gadus Mūns nebija sapņojis par sešstāvu ķieģeļu ēku Londonas priekšpilsētā — Slepenā dienesta dešifrēšanas nodaļu, uz kurieni bija aizkomandēts praksē. Darbs bija riebīgs. Ik dienu nācās lasīt, vēlreiz un vēlreiz pārlasīt desmitiem vēstuļu, urbjoties starp rindām. Tā bija korespondence, kuras autori lietoja tā saucamo brīvo kodu. Vārds «dīvāns» vienreiz apzīmēja zemūdeni, citreiz Trafalgaras skvēru, bet reizēm — neko, vienkārši bija starpmateri- āls šifrēto vārdu vidū …
Šis sapnis nebija nejaušs. Iemesls tam bija Šmita vēstule, kas, acīm redzot, pat miegā nedeva mieru uzbudinātajām smadzenēm. Līdzība starp Šrīveru lietu un Mūna darbu Londonā bija nenoliedzama.
Mūns nepaguva ne saģērbties, ne nomazgāties, kad pie durvīm klauvēja.
— Labrīt, — ar šiem vārdiem Pedro iedrāzās istabā. — Es jau sen jūs gaidu.
— Atkal kopš sešiem? — Mūns pajokoja.
— Kopš pieciem, — Pedro apmulsa. — Atcerējos kaut ko ļoti svarīgu, bet dons Benitess aizliedza pirms deviņiem jūs modināt. Jūs vaicājāt par …
— Pagūsi! Vispirms jāpaēd.
Pedro acumirklī atnesa no automātu zāles duci sviestmaižu, pudeli vīna un divas tases melnas kafijas. Minūtes piecas viņš koncentrēti košļāja barību, bet galu galā tomēr neizturēja:
— Jūs jautājāt, vai neesmu redzējis vēl kādu no šiem gangsteriem. Es nē, bet dons Kamilo gan, liekas, redzējis. Kaut kādi Brauna paziņas esot atbraukuši ar kuteri.
Šī ziņa lika Mūnam nekavējoties doties pie zvejnieka. Termometrs rādīja divdesmit grādu. Šur tur dzeltenajās smiltīs raiboja peldtērpi un milzīgas uzpūšamās bumbas. Pat tāds magnēts kā Lellīte nebija paspējis pārvērst Panotarosas pludmali piejūras kūrvietām raksturīgajā mudžeklī, kur saulē un pašu sviedros cepinās cieši sablīvēti cilvēki. Tikai divās vietās valdīja dzīvība. Netālu no pansijas «Prādo» peldējās amerikāņu kareivji. Vaļējos logos stāvēja sievietes un kaut ko viņiem sauca, pavadīdamas vārdus ar smiekliem un žestiem.
Pa labi, triju palmu ēnā nostājušies, tūristi vēroja kādu ūdensslēpotāju. Mūns piegāja tuvāk. Tā bija Evelīna Rodžera. Viņa uzlidoja viļņu galotnēs, vingri atbalstījusi slaidās kājas pret slēpēm, cenzdamās saglabāt izdevīgu, ne vienu reizi vien spoguļa priekšā iestudētu pozu. Motorlaiva strauji pagriezās, apbraukdama kārtējo šķērsli. Kinoaktrise ar veiklu kustību atrāvās no ūdens un uzvijās gaisā. Pārlidojusi šķērslim, Lellīte pazuda zem viļņa. Ramiross, kas kopā ar tūristiem viņu novēroja, iekliedzās. Šī patētiskā izsauciena vienīgais nolūks bija nodemonstrēt savu kvēlo mīlu. Visi labi zināja, ka Lellīte ir lieliska peldētāja — savā pēdējā filmā «Ievas jaunais kostīms» viņa pat zemūdens epizodēs bija iztikusi bez dublieres.
Mūns aizgāja līdz pussapuvušiem steķiem, kur, pēc Pedro nostāstiem, allaž stāvēja Kamilo motorlaiva. Taču viļņos šūpojās tikai dzelzs muca ar lielu tērauda riņķi, ko zvejnieks izmantoja laivas piesiešanai. Piesedzis acis ar plaukstu, Mūns vēroja ūdens klajumu, kas neciešami dzirkstīja saules staros.
Zemu — gandrīz virs galvas aizlidoja kaijas, netālu no krasta šūpojās nedzīvas medūzas caurspīdīgais jumols. Motorlaivas nebija. Droši vien Kamilo izbraucis selgā.
Mazliet tālāk bija noenkurojušies amerikāņu kara kuģi. Mazi, veikli kuterīši uzturēja satiksmi ar krastu. No re- produktoriem skanēja apdullinoša mūzika. Sēdēdami uz zemūdenes šaurā korpusa, četri peldbiksēs tērpušies jūrnieki spēlēja kārtis.
Mūns devās uz policijas komisariātu, taču pusceļā nogriezās un iegāja pastā.
— Piesakiet sarunu abonentam, ar kuru mēdza sarunāties Šmits! — detektīvs pavēlēja. — Runāsiet jūs!
— Es?! Ko tad es varu pateikt? — pasta priekšnieks izskatījās galīgi apjucis.
— Teiksiet, ka Šmitam pienākusi vēstule… Pajautāsiet, uz kurieni nosūtīt.
Pasta priekšnieks pieteica steidzamu sarunu, tad svinīgi paziņoja:
— Starp citu, šodien man ir svētki! — viņš parādīja uz sienu, kas atdalīja dienesta telpas no dzīvokļa. — Vai dzirdat?
— Gluži otrādi, itin neko nedzirdu.
— Tur jau tas joks. Bērni aizbraukuši pie vecmāmiņas. — Sadzirdējis signāla zvanu, pasta priekšnieks piegāja pie telegrāfa aparāta, no kura izslīdēja papīra lenta. Turpinādams sarunāties ar Mūnu, pasta priekšnieks veikli sagrieza to vienādos gabalos un sāka uzlīmēt uz veidlapām.