— Sakiet, lūdzu, — vai Hjū Brauns vēstules saņem?
— Ne ieizi. Bet viņš diezgan bieži iegriežas pie manis tāpat papļāpāt. Tik daudz sālītu anekdošu jau sen netiku dzirdējis. Starp citu, liekas, viņš interesējas par jūsu korespondenci.
— Un jūs?
— Jūsu labvēlīgā attieksme man ir dārgāka par visasprātīgāko anekdoti, jo vairāk tāpēc, ka nereti to apstiprināt ar simts pesetām.
— Bet ja nu kādā asprātīgā anekdotē figurēs divi simti?
— Jums par spāniešiem ir aplams priekšstats. Tiesa, pats esmu sacījis, ka pie mums var nopirkt itin visu, bet tas raksturīgi tikai cilvēkiem, kam ir ko pārdot. Mums, nabagiem, nav ar ko tirgoties — gods nav pārdodams.
Šai brīdī viņus beidzot savienoja ar Madridi. Saruna ilga pusminūti. Pa šo laiku pasta priekšnieks paguva izmirkt sviedros, bet Mūnam aiz sasprindzinājuma gandrīz vai uznāca krampji.
— Kas? — Mūns jautāja, tikko pasta priekšnieks bija noņēmis austiņas.
— Pulkvedis Barensio. No bailēm tikko nenoriju mikrofonu …
— Kas viņš ir?
— Kara ministra adjutants… Pateica, ka Šmits aizbraucis, un nometa klausuli. — Pasta priekšnieks atkal metās pie telegrāfa aparāta, lai saķertu pa zemi aizvi- jušos garo lentu. — Vai esat apmierināts?
— Un kā vēl! — Mūns pakasīja pakausi un devās uz izeju.
— Uzgaidiet! — pasta priekšnieks uztraukti sauca. — Jums telegramma!
Mūns lasīja tieši no lentas. Kad viņš beidza, viņa priekšā gulēja vesela papīra kaudze.
«Par Rozitu Bairdu un Ramirosu Vilju kartotēkā ziņu nav. Prokurors Matisons, kas vadījis izmeklēšanu sakarā ar restorāna «Kukarača» kāda apmeklētāja noslepkavošanu, izdibinājis, ka restorāns pieder Rodam Gaetano un ir narkotisko vielu izplatīšanas centrs Klusā okeāna piekrastē. Trešais pa labi uz fotogrāfijas — viens no Roda tuvākajiem palīgiem, iesauka Kids, īstais vārds nav zināms. Visbiežāk darbojas ar uzvārdiem Pasters, Gon- zaless, Brauns. Papildus informēju: uz tās pašas fotogrāfijas redzama Evelīna Rodžera (īstajā vārdā Līna Mos- trela). Uzturoties šogad Santa-Monikā,viņa satikusies ar Rodu Gaetano trīs reizes, vienu reizi abi kopā devušies makšķerēt. Rodžera mēdza bieži apmeklēt restorānu «Kukarača». Pirms aizbraukšanas uz Holivudu viņa dzīvoja Bruklīnā un bija jauniešu bandas «Bizoņi» locekle. Daži no šīs bandas vēlāk kļuvuši pazīstami gangsteri. Faksimilu izsūtīju ar fototeletaipu.»
Policijas komisariātā Mūns iegāja brīnišķā omā. Dežurants, ņemot palīgā žestus un sarunu vārdnīcu, izskaidroja, ka pulkvedis Baroha-i-Pinoss atrodoties apspriedē pie ģenerāļa Debldeja. Mūns apsēdās uz sola un aiz gara laika ņēmās aplūkot mušu notraipīto Franko ģīmetni. Kāda neizprotama iemesla dēļ tā saistīja arī policista uzmanību. Paķēris no galda grāmatu, kuru, pēc nosaukuma spriežot, bija sarakstījis Mūna tautietis, viņš uz pirkstgaliem tuvojās portretam. Atskanēja blīkšķis — uz grīdas nokrita pusducis beigtu mušu. Policijas priekšnieka prombūtnē dežurants uzskatīja par interesantāku iepazīstināt ar amerikāņu literatūru mušas.
Mūns nedzirdēja policijas priekšnieku ienākam,'viņš to konstatēja pēc dežuranta uzvešanās. Ar zābaku ierīvējis grīdā pēdējās literārās lekcijas rezultātu, dežurants vispirms izlikās iegrimis lasīšanā un tikai pēc brīža šķietami izklaidīgi nosveicināja.
— Vai redzējāt, kā esmu viņus izdresējis? — pulkvedis pamirkšķināja Mūnam un laipni aicināja kabinetā.
Mūns klusēdams pasniedza Šrīvera telegrammu.
— Jā, tas izmaina stāvokli, — pulkveža gaļīgā seja sadrūma. — Bet es tomēr lāgā nesaprotu … Analīze taču pierāda.
— Neko tā nepierāda … Mēs neesam ņēmuši vērā ļoti vienkāršu patiesību — organiskā sairšana un līdz ar to indes rašanās neizbēgami sākas jebkurā kārbā, kas vaļēja nogulējusi zināmu laiku. Ja analīzei, kā tas noticis šai gadījumā, kārbas ņems no atkritumu konteinera, vismaz vienā no tām noteikti uzies botulīnu …
— Tiešām, esmu pielaidis rupju kļūdu, neskatoties uz to, ka turpat pusi mūža atrodos policijas dienestā, — pulkvedis greizi pasmaidīja.
— Nepārmetiet sev, pulkvedi! Tā nav jūsu vaina, ka darīšana bija ar ārzemniekiem, nevis ar kriminālnoziedzniekiem … Pie viena gribētu jūs palūgt pieprasīt no Barselonas Gonzalesa un doktora Valistera lietu.
— Jūs teicāt — Gonzalesa? — pulkvedis satrūkās. — Pagaidiet, sāku kaut ko atcerēties, tas taču notika manā laikā … — pulkvedis nogrima pārdomās, tad izbrīnā uzlūkoja Mūnu. — Ja jau jūs interesējaties par Gonzalesu, iznāk, ka jūsu hipotēze kaut kādā veidā saistīta ar narkotikām? Tas taču ir absurds.
— Nevis ar narkotikām, bet ar Rodu Gaetano.
— Tas ir pārāk negaidīti, lai es spētu uzreiz sagremot. Man tomēr šķiet, ka jūs atrodaties uz maldīga ceļa. Tad jau Šrīveru nāve drīzāk jāsaista ar mis Gvendolīnas nozušanu.
— Saistīt var visādi.
— Bet kāpēc neizveidot šādu ķēdi: Šrīveru nāve — iemesls, Gvendolīnas nozušana — sekas … Esmu savācis par viņu papildu informāciju.
— Vēl vakar jūs bijāt pārliecināts, ka viņa gājusi bojā gaisa katastrofas laikā.
— Kopš tā laika šis tas izmainījies. Esmu saņēmis te- lefonogrammu no Madrides… Kas tur ir? — viņš nervozi sauca, pamanījis, ka durvis lēnām paveras.
— Tas esmu es! — kabinetā mulsi iespraucās dons Benitess.
— Nedrīkst! Esmu aizņemts! — pulkvedis uzbļāva.
— Kāpēc tas ēzelis jūs vispār ielaida?!
— Atvainojiet, bet tur nebija nekāda ēzeļa.
— Vai tad var strādāt tādos apstākļos? — pulkvedis nikni sūdzējās Mūnam. — Ateja atrodas pagalmā, aresta telpas bijušajā šķūnī… Nu labi, klājiet vaļā! — viņš pagriezās pret šveicaru. — Tikai žiglāk! Kas jums tur lēcies? Zādzība? Kautiņš?