— Ko jūs runājat, priekšnieka kungs, mums ir pieklājīga viesnīca! … Es, patiesību sakot, pie senjora Mūna, — viņš palocījās. — Atminējos, ka vēstuli, kas jūs interesēja, atnesa pievakarē, kad Šrīveri jau bija nogādāti uz amerikāņu nometni… Kaut gan varu arī kļūdīties.
Mūns pateicās un, pārsteigdams pulkvedi, izmeklēti laipni pavadīja donu Benitesu laukā uz ielas. Laimīgā kārtā tai brīdī atgriezās dežurants, un donam Benitesam vairs nebija nekādas iespējas slepus noklausīties detektīva sarunu ar policijas priekšnieku.
— Kas tā par vēstuli? — pulkvedis apvaicājās, kad Mūns atgriezās kabinetā.
— Tā bija adresēta Šrīveriem, autors — Brauns…
— Brauns? Šrīveriem? — pulkvedis pabrīnījās un, uztvēris Mūna skatienu, paskaidroja. — Es runāju ar Hjū Braunu. Bet viņš taču atbrauca tikai divdesmit pirmajā, dienu pirms jums.
— Iepriekš pilī dzīvoja viņa vārdabrālis, — Mūns nevērīgi piezīmēja. Dalīties ar policijas priekšnieku visā informācijā, kas bija viņa rīcībā, Mūns netaisījās.
— Iespējams, ka jūs iepazināties ar Brauna vēstuli, kad skatījāt cauri misis Šrīveras papīrus, — Mūns vērīgi palūkojās pulkvedī.
— Nē! — tas mierīgi izturēja detektīva skatienu.
— Jums droši vien zināms, ka ar papīriem iepazīstas tikai tad, ja pastāv aizdomas par slepkavību vai pašnāvību … Toreiz es pilnīgi paļāvos uz daktera Enkarno kompetenci .. . Vēstules neviens nelasīja, tās sapakoja un kopā ar citām mantām aizsūtīja misteram Šrīveram.
— Vai jūs pats to izdarījāt?
— Jā. Policistiem nedrīkst pārāk uzticēties — ieraudzīs kādu mantiņu un paņems. Tā sakot, piemiņai.
•— Vai nepamanījāt aploksni ar zīmogu «Puente Alčezerilo»?
— Aplokšņu papīros nebija, un visas vēstules bija no mistera Šrīvera.
— Nupat apgalvojāt, ka neesat tās lasījis, — Mūns viņu pieķēra.
— Visas sešas bija rakstītas uz Šrīvera firmas veidlapām, — pulkvedis pasmaidīja. — Lai to pamanītu, nav obligāti jāiepazīstas ar saturu.
— Bet varbūt vēstuļu tomēr bija vairāk, piemēram, septiņas? — Mūns vaicāja it kā pa jokam, izlikdamies vērojam gar logu soļojošo sapieru vadu.
— Jūs man neuzticaties?! — policijas priekšnieks tik pēkšņi pielēca kājās, ka Mūns katram gadījumam atvirzījās nostāk. Kaut kur viņš bija lasījis, ka satracināts vērsis ir sīkums, salīdzinot ar aizvainotu spānieti. Bet policijas priekšnieks jau strauji devās pie seifa. Viņš atgriezās ar mapi un mierīgākā tonī sacīja:
— Ņemiet vērā, jūs esat tikai privātdetektīvs, es varētu ar jums vispār nerunāt, ja ģenerālis Debldejs nebūtu lūdzis sniegt jums vislielāko atbalstu. Tāpēc labāk ne- ķīvēsimies sīkumu dēļ. Te būs mantu saraksts un te — attiecīgais tulkojums. Varat paši pārliecināties!
Pavirši ieskatījies, Mūns zem rindas «6 vēstules» ieraudzīja — «fotoaparāts «Codax», 107 krāsainas filmiņas, 213 fotogrāfijas». Redzētais lika viņam atcerēties incidentu ceļā no Puente Alčezerilo uz Panotarosu.
— Tātad atgriezīsimies pie telefonogrammas, — pulkvedis iesāka, bet Mūns viņu pārtrauca:
— Vai Melnajai upei ir kāda ieteka?
— Neliels ezers… Ko nozīmē šis jautājums?
— Man iekrita Melnajā upē armijas parauga planšete ar vērtīgiem fotoattēliem …
— Kurā vietā?
— Aiz trešās krāces.
— Jums veicies. Šai krācei, atskaitot foreles, neviens priekšmets nespēj pārkļūt. Nekavējoties došu rīkojumu uzsākt meklējumus … Un kas tie par uzņēmumiem? — pulkvedis painteresējās.
— Ģimenes, — Mūns sameloja. — Pie viena es, būdams jūsu vietā, grieztos pie Madrides pārvaldes ar lūgumu uzsākt doktora Enkarno meklēšanu.
— Es taču nevaru apcietināt cilvēku tikai par to, ka viņš nepareizi noteicis diagnozi un pēc tam aizbraucis savās darīšanās… — pulkvedis paraustīja plecus. — Gribas cerēt, ka viņš pats atgriezīsies.
— Un ja neatgriežas?
— Tad arī pazīmju izplatīšana nekā nedos. Cik ilgi jau meklē mis Gvendolīnu!
— Cilvēkam grūtāk paslēpties pašam nekā noslēpt līķi, — Mūns pasmīnēja.
— Ja esmu jūs pareizi sapratis, jūs apgalvojat, ka mis Gvendolīna varētu būt nogalināta?
— Varbūt.
— Tādā gadījumā man jums jāsagādā vilšanās, — pulkvedis piebīdīja Mūnam lapiņu, ko jau sen bija turējis rokā, un nobeidza: — Viņa ir dzīva!
— Dzīva! — Mūns iesaucās. — Kāpēc tad neteicāt to agrāk?
— Divreiz mēģināju, bet jūs abas reizes pārtraucāt. Šī telefonogramma saņemta no Madrides, no Galvenās policijas pārvaldes … Gvendolīna redzēta Madridē!
— Kas viņu redzējis?
— Kāds Roberto Līma … Vispār viņš ir kriminālnoziedznieks, bet strādā pie mums par informatoru un līdz šim vienmēr apgādājis ar vērtīgām ziņām. Viņš apgalvo, ka dažus vakarus pēc kārtas allaž vienā un tai pašā laikā — starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem — redzējis personu, kas atbilst dotajām pazīmēm, krodziņā «Pie septiņiem laupītājiem». Tas atrodas Puerto de Sol laukumā, un to apmeklē diezgan apšaubāma publika.
— Vai kāds pārbaudīja šo informāciju?
— Madrides policijai nav vaļas noņemties ar tādiem sīkumiem. Tur pašlaik ļoti nemierīgi. Sāksies ar demonstrācijām, bet beigsies velns viņu sazina ar ko … Es pats arī būtu aizbraucis, ja rokas nesasaistītu šī nolādētā gaisa katastrofa.
— Vai nezināt, cikos no Malāgas izlido nākamā lidmašīna uz Madridi? — Mūns enerģiski piecēlās. Viņš prata zaudēt. Pie tam — vai tad šo varēja saukt par zaudējumu! Pulkveža hipotēze bieži vien arī pašam bija ienākusi prātā — par spīti pierādījumiem, kas it kā norādīja uz Roda Gaetano sindikātu. Lai būtu kā būdams, sameklēt
Gvendolīnu nozīmē nosoļot vismaz pusceļu līdz patiesībai.