— Labi neatceros, šķiet, vakarā. Ja viņu atradīsiet — nekavējoties telegrafējiet!
— Kā ar orderi apcietināšanai?
— Ja apstiprināsies mūsu viedoklis, atļauju izdos bez grūtībām turpat Madridē. Novēlu sekmes! — pulkvedis svinīgi piecēlās un cieši paspieda Mūnam roku.
ŠRĪVERU pavadonis
Ceļā uz viesnīcu Mūns nolēma pirms aizbraukšanas tomēr aprunāties ar Kamilo. Šoreiz zvejnieka motorlaiva atradās parastajā vietā. Kārtējais vilnis vieglītēm pasvieda to uz augšu, pie mucas piesietā trose ritmiski saspringa un atslāba. Mūns nepamanīja laivā nekādu dzīvības pazīmju, taču izžautie garie gumijas zābaki liecināja, ka saimnieks ir mājās. Mūns izģērbās, apbēra drēbes ar smiltīm un iebrida ūdenī. Krasts šai vietā bija diezgan stāvs. Mūns peldēja bez trokšņa brasā, ko bija - iemācījies vēl skolas gados, lai biedētu meitenes. Viņam jau gandrīz izdevās pieķerties motorlaivas bortam, kad pazemās kajītes durvīs parādījās drūma seja.
Aizcirtis durvis, zvejnieks iegrūda Mūnu atpakaļ ūdenī, pavadīdams šo izdarību ar veselu spāņu vārdu straumi.
— Nebiju sagaidījis tādu viesmīlību! — Mūns iznira un dažus mirkļus sprauslāja ūdenī.
— Nekā nedzirdu! Esmu kurls! — Kamilo sauca nepareizā angļu valodā. — Vācieties pie velna!
— Lūdzu! Ja jums būs vairāk pa prātam parunāties ar mani policijas komisariātā!
— Labi, labi, — acīm redzot, Kamilo dzirdēja tikai tad, kad tas bija izdevīgi. — Peldiet uz krastu un tur uzgaidiet mani.
— Manuprāt, varam aprunāties arī jūsu kajītē.
— Nē! — Kamilo strupi pateica un pēc pauzes piebilda: — Tur man ir tīkli… Smird pēc zivīm!
Mūns piekāpās. Peldot projām, viņš ievēroja konservu kārbu, ar kuru zvejnieks pasmēla no mučeles ūdeni. Etiķeti greznoja tās pašas gardās desas šķēles, par kurām ar tādu sajūsmu stāstīja Pedro. Iztukšojis kārbu, Kamilo
iesmēla vēlreiz, atkal izdzēra, bet tad, uzvilcis garos zābakus, pārlēca no laivas uz mucu un, turēdamies uz viņam vien zināma sēkļa, aizbrida līdz krastam.
— Piedodiet, senjor, — Kamilo ierunājās negaidīti laipni, — kad man ir paģiras, varu izdzert sausu vai visu Vidusjūru … Kas jūs interesē?
Mūnam negribējās sākt sarunu ar tiešu jautājumu, tādēļ viņš pateica pirmo, kas iešāvās prātā:
— Vai jūs nenobijāties, kad jūsu izzvejotais lidotājs pateica, ka sācies karš?
— Ko tikai cilvēki nemelš!
— Bet blāzma? Droši vien arī es būtu nodomājis, ka nomesta atombumba …
— Blēņas! Krieviem Panotarosa nav vajadzīga! Un vispār pēc frankistu cietuma man nekāds karš neliekas vairs briesmīgs. Lidotājs, tas gan bija pārbijies. Kad ieraudzīja visu debesi vienās liesmās, nolēma, ka sprāgusi bumba. Kliedza, ka tagad mēs visi iešot bojā… Sākumā es arī lā kā noticēju .,.
— Ka visi ies bojā vienas bumbas dēļ? Jūs droši vien pārklausījāties!
— Ļoti iespējams … Ar dzirdi man vispār tā pavāji… Pie tam majors Melbričs, kas mani pēc tam nopratināja, pateica, ka lidotājs esot sajucis prātā. Vārdu sakot, ja arī kaut ko dzirdēju, tad tie bija ārprātīgā murgi…
— Jūs strādājāt pie Šrīveriem par pavadoni?
— Jā! Senjors Brauns, kas dzīvoja pie marķīza, bija izgudrojis, ka salas tuvumā redzēts milzu kalmārs. Sakarā ar to viņi mani arī nolīga … Romantika, briesmonis ar piecpadsmit metrus gariem taustekļiem … Senjora šai ziņā likās vēl bērnišķīgāka nekā puika … Protams, ja jau cilvēkam nav jārūpējas par dienišķo maizi, viņš var atļauties izošņāt alas, meklēt apslēptas bagātības vai nirt ar akvalangu visādos caurumos.
— Vai viņi ar jūsu palīdzību kaut ko atrada arī?
— Vienīgi apakšzemes ejas paliekas, tas arī viss. Agrāk krasts bijis saistīts ar Svētlaimīgās vientulības salu … Pēc tam viņi veselu nedēļu nerādījās… Tikai pēdējā dienā atnāca atkal… Palūdza, lai aizvedot viņus uz … — neizrunājis līdz galam, Kamilo pēkšņi apklusa.
— Uz salu? — Mūns vaicāja.
— Nē, uz Kosta Ažūru, tā ir neliela ostas pilsētiņa starp Panotarosu un Rotu. No rīta aizvedu, bet pirms pusdienām atvedu atpakaļ.
— Kāpēc viņi uz turieni brauca?
— Nezinu, man viņi to nesacīja.
— Tātad Brauns apgalvoja, ka esot redzējis milzīgu kalmāru?
— Jā, jā, — zvejnieks pamāja. — Manuprāt, arī viņš bija mazliet jucis. Bieži brauca uz Svētlaimīgās vientulības salu, pat palika tur pa nakti. Izlikās pētām kaut kādus krabjus…
— Izlikās?
— Vienreiz ieskatījos viņa spainī, kamēr paša nebija klāt. Brauna sazvejotie krabji bija nosprāguši jau pirms simts gadiem … Vārdu sakot — tūristi nobijās no kal- māra, un neviens uz salu vairs nebrauca. Bet senjora un puika, tieši otrādi, taisni vai samīlējās salā.
— Vai Gvendolīna viņus pavadīja?
— Dievs pasarg! Skuķis briesmīgi baidījās no ūdens. Reiz bērna gados slīkusi… Kopš tā laika pat ar tvaikoni baidījusies braukt.
— Bet es redzēju attēlu, kurā viņa vizinās ar gliseri.
— Tas ir senjora Deviljē gliseris, tā paša, kuram pieder viesnīca. Ja gribat zināt, fotogrāfija uzņemta dažus soļus no krasta. Turklāt senjorita pieprasīja, lai es drošības labad stāvētu blakus.
— Jūrnieki parasti ne visai labi prot peldēt, — Mūns piezīmēja.
— Kā jūs zināt, ka esmu bijis jūrnieks?
— Pēc tetovējumiem… Kāds jums uz kuģa bija amats?
— Nav jūsu darīšana! — Kamilo izgrūda caur zobiem.
— Un tomēr?
— Biju pavārs! — Kamilo dusmīgi nošņāca un neuzaicināts sāka stāstīt: — Senjors Deviljē bija tai skuķī samīlējies līdz ausīm, bet senjorita Gvendolīna viņu neieredzēja. Pirms aizbraukšanas senjors nozvērējās viņu iegūt — lai tur vai kas, pat tad, ja nāksies aizvest ar varu.