— Nolaupīt? Interesanti! — Mūns nomurmināja. — Vai domājat, ka viņš uz to spējīgs?
— Kāpēc gan ne? — zvejnieks paraustīja plecus. — Bagāts cilvēks … Ko tik viņi neizgudro, lai izklaidētos.
— Sakiet — ko jūs domājat par Šrīveru nāvi?
— Kāpēc jūs tā jautājat? — zvejnieks neuzticīgi uzlūkoja Mūnu.
— Tāpat vien … Kā viņi jutās, kad jūs aizvedāt tos uz Kosta Ažūru?
— Labi. Atceļā gan sūdzējās par nelabumu.
— Vai viņiem bija līdzi desu konservi?
— Tā bija viņu ikdienas pārtika. Zinu, uz ko jūs tēmējat… Dakteris Enkarno nez kādēļ izdomāja, ka viņi saindējušies.
— Vai tad tas neatbilst patiesībai?
— Kad atbraucu pakaļ, viņiem vēl bija atlikušas dažas konservu kārbas, vienu viņi atdeva man. Ja dakterim būtu bijusi taisnība, arī es jau sen gulētu kapā.
— Pedro stāstīja, ka jūs esot redzējis cilvēkus, kas ar kuteri atbraukuši uz salu.
— Jā, tas notika apmēram pirms divām nedēļām. Atgriezos no zvejas, redzu, pie salas piebraucis liels kara kuteris… Amerikāņu. Kad pietauvojos, blakus krastā piestāja arī viņu laiva. Matroži palika pie airiem, bet trīs cilvēki nokāpa krastā. Brauns, kāds amerikānis privātā un jauna sieviete.
— Vai viņai mugurā bija formas tērps?
— Nē. Uzposusies kā uz balli, skaistā baltā kleitā.
— Tumšmate?
— Lāgā neievēroju, bija jau krēsla.
— Vai atceraties, vakar policijas komisariātā nopratināšanā piedalījās leitnante — tulks. Vai viņa nebija līdzīga sievietei kuterī?
— Nē, tulkotājai mati bija mēness apspīdēta viļņa krāsā, bet tai — pavisam tumši.
— Tātad tomēr! — Mūns apmierināti pasmaidīja. — Un tagad mēģiniet iztēloties tulkotāju nevis ar sidrabainiem, bet gariem, melniem matiem!
— Viņa! — zvejnieks paplakšķināja pa gūžām. — Noteikti viņa! Kā man pašam neienāca prātā!
Jau atvadīdamies, Mūns nez kādēļ jautāja:
— Ko jūs sakāt par krievu zemūdeni?
— Pazīstam šos jokus, — zvejnieks nospļāvās. —"Pasaciņas! Ja jau nācās izgudrot krievus, tad pašiem kaut kas nav kārtībā!
— Šoreiz tās laikam tomēr nebūs tikai baumas vien. Amerikāņi notvēruši šifrētu pārraidi.
Zvejnieks uzmeta Mūnam skatienu, kas lika šermuļiem pārskriet pār muguru un, neteikdams ne vārda, aizsoļoja uz laivu.
Satikšanās ar Kamilo sniedza bagātīgu vielu pārdomām. Aizdomīgā noslēgtība, kad runa bija par viņu pašu, nekādi nesaskanēja ar lielo vaļsirdību, kad runa bija par citiem. Viņa informācija sniedza diezgan daudz interesantu faktu, protams, tai gadījumā, ja nebija melīga. Bija gan vairāki iemesli viņam ticēt: ziņas par Rozitas Bairdas atbraukšanu saskanēja ar Bila Ričija liecību; Brauna izgudroto milzu kalmāru zvejnieks bija jau pieminējis policijas komisariātā. Visbeidzot juceklīgais stāsts par izzvejoto lidotāju saturēja dažus diezgan nepārprotamus mājienus.
Lai cik dīvaini tas arī izklausītos, tieši šis lidotājs pašlaik interesēja Mūnu visvairāk. Vai viņš tiešām bija sajucis prātā, kā to apgalvojis majors Melbričs?
Domās nogrimis, zemu noliektu galvu Mūns soļoja gar dzeloņdrāšu žogu. Iespējams, viņš pat nepamanītu, ka iet gar militāro nometni, ja nebūtu ieraudzījis to pašu autobusu bez logiem, kas jau pirmajā apmeklējumā saistīja viņa uzmanību. Slēgtais, noslēpumainais, pienbaltais autobuss izraisīja veselu asociāciju ķēdi, kas no sanitāriem baltajos halātos un gumijas kameras trako savaldīšanai sniedzās līdz lidotājam, bet no lidotāja līdz kalsnajam, garajam cilvēkam, kas toreiz mazgājās dušas kabīnē un likās tik pazīstams.
Mūns aizvēra acis, lai labāk atsauktu atmiņā šā cilvēka izskatu. Sejas panti izplūda, toties viņš labi atcerējās mediķiem raksturīgo rūpību, ar kuru tas rīvēja nagus. Ķirurgs? Diez vai. Bet tomēr ļoti iespējams, ka šim cilvēkam ir sakars ar medicīnu. Varbūt zinātnieks? Bet kur Mūns viņu tādā gadījumā būtu redzējis? Vienīgā vieta, kur nācās sastapties ar zinību vīriem, bija viņa drauga un kaimiņa profesora Holmena dzīvoklis. Mūns juta, ka no patiesības viņu atdala tikai plāna sieniņa. Bet, jo mokošāk viņš pūlējās izlauzties tai cauri, jo vairāk noskaitās, ka desmitiem citu, neatliekamu mīklu un jautājumu, kas prasīja tūlītēju atbildi, aizkavējuši pievērst uzmanību šim, iespējams, tik pazīstamajam cilvēkam.
Izšķīries Mūns pagriezās atpakaļ, bet nometnes vārtos sastapa sargposteņa un dežurējošā virsnieka enerģisku pretestību. Apliecības uzrādīšana neatstāja nekāda iespaida — nometnē pavēlēts ielaist tikai tos, kam ir dušas taloni. Mūns palūdza izsaukt majoru Melbriču vai medicīnas daļas priekšnieku, bet abi, ja dežurējošā virsnieka vārdiem varēja ticēt, no paša rīta aizgājuši uz Melno alu. Gribot negribot nācās atlikt šo problēmu līdz tam laikam, kad viņš būs atgriezies no Madrides.
Pienācis pie viesnīcas, Mūns ieraudzīja blakus garāžai armijas helikopteru, kas atgādināja lielu, caurspīdīgu spāri. Pilots dzeltenā kombinezonā un lidotāja cepuri galvā garlaikodamies aplūkoja uz pludmali ejošās sievietes.
— Kaprāli Mils! — Mūns sauca, ienākdams vestibilā. Krēsls, kas stāvēja blakus ieejai, neatsaucās. Tikai tagad Mūns atcerējās, ka nav redzējis parastajā vietā arī džīpu. Acīm redzot, ģenerālis Debldejs nez kādēļ nolēmis, ka turpmāk Mūns var pilnīgi iztikt ar paša kājām.
— Lidmašīnu sarakstu! — viņš sauca donam Benite- sam.
— Lūdzu! — pārtraucis pieticīgo maltīti, šveicars pasniedza zilus ādas vākus ar spāņu, amerikāņu un franču aviolīniju raibajiem prospektiem. — Senjors Debldejs lūdza jūs piekāpt, tikko pārnāksiet.
— Nav laika! — Mūns, izskatīdams sarakstu, atgaiņājās. Viena lidmašīna ar pārsēšanos Seviljā izlidoja no Malāgas sešpadsmitos piecās; cita — tiešā divdesmitos četrdesmit. — Kad atiet nākamais autobuss? Pasūtiet biļeti!