— Pēc divām stundām, — dons Benitess palocījās. — Bet ģenerālis lika pateikt, ka tas esot ļoti steidzami.
Mūns lādēdamies devās pie ģenerāļa. Tur viņu pārsteidza Rozita Bairda, kas, acīm redzot, bija sagatavojusies aizceļot. To liecināja glīta aveņkrāsas ceļa soma, ko Rozita turēja uz ceļiem.
— Vai aizbraucat? — Mūns šķietami nevērīgi vaicāja, drudžaini apsvērdams ieganstu viņas aizkavēšanai.
— Kā tad! Kopā ar jums! — Rozita piecēlās un militāri nostiepa rokas gar sāniem.
— No pulkveža uzzināju, ka taisāties uz Madridi, — ģenerālis Debldejs smējās. — Tāpēc esmu jums sagatavojis šo patīkamo pārsteigumu. Mans personīgais helikopters nogādās jūs uz mūsu gaisa karaspēka bāzi, no turienes ar reaktīvo iznīcinātāju jūs nepilnas stundas laikā nokļūsiet Madridē … Leitnantes Bairdas personā jūs atrādīsieties gan labas tulkotājas, gan apburošas sievietes sabiedrībā…
— Un es, muļķis, cerēju, ka jums būs jaunumi par raidītāju, — Mūns, aizmirsdams pat pateikties, apjukumā nomurmināja.
— Varat iet, leitnant! — ģenerālis pavēlēja. — Uzgaidiet misteru Mūnu lejā!
Rozita paņēma čemodāniņu un, militāri pasveicinājusi, izgāja. Mūns pavadīja viņu ar skatienu, kas pauda ne tikai profesionālu interesi, bet vairāk sajūsmu par viņas melnīgsnējo, glezno seju un baltajā frencī iespīlēto, vingro augumu.
— Kā redzu, Rozita iedarbojas pat uz jums, — ģenerālis pasmaidīja … — Kas attiecas uz raidītāju, tad sakiet paldies dievam, ka jūs nedzirdēja mans adjutants… Šie fakti nav domāti kurai katrai ausij … Tieši šorīt atkal notvērām pārraidi. Esmu jau aizsūtījis to uz Vašingtonu atšifrēšanai… Diemžēl tā ir vienīgā veiksme. Kods joprojām nav atrasts, majors, meklēdams šķembas, izķemmē apakšzemes ezeru Melnajā alā, bet pagaidām bez kādiem rezultātiem…
— Cik saprotu, ezerā tās nevienam nesagādā briesmas …
— Pastāv uzskats, ka ezeram ir pazemes noteka, kas beidzas jūrā … Indīgais pretkorozijas sastāvs viegli šķīst ūdenī, tātad ar laiku var apdraudēt peldētāju veselību… Vārdu sakot, nepatikšanu līdz kaklam. Toties jūs var apsveikt ar izcilu veiksmi!
— Apsveikt tā kā vēl par agru. Vēl nav zināms, vai informācija nav kļūdaina.
— Sēdēdami uz vietas, jūs to nepārbaudīsiet. Jālido uz Madridi! Un, jo ātrāk, jo labāk… Starp citu, neieteicu pārāk paļauties uz Madrides policijas atbalstu. Viņiem tur pilnīgi pietiek savu likstu. Katram gadījumam sagatavoju mūsu vēstniekam lūgumu nodot dažus slepenus aģentus jūsu rīcībā.
— Nemaz nezinu, kā jums pateikties, — Mūns nomurmināja.
Tieši tai mirklī viņš saprata visu. Ģenerāļa laipnība lika padomāt. Ar tādu pašu pārliecīgu laipnību parasti piedāvā aizvizināt līdz mājām ciemiņu, no kura grib tikt vaļā. Tai pašā mirklī viņš beidzot atcerējās, kāds uzvārds ir garajam, kalsnajam cilvēkam, kas mazgājās dušas kabīnē.
Spiezdams ģenerāļa roku, Mūns pēkšņi iebilda:
— Un tomēr es lidošu ar pasažieru lidmašīnu. Jūsu — militārās pēdējā laikā pārāk bieži cieš avārijas, bet man negribas nomirt ātrāk, iekams nebūšu uzzinājis, kāpēc Gvendolīna slēpjas tieši Madridē.
Aizejot no ģenerāļa, rīcības plāns bija jau gatavs. Sagatavojis ceļam somu un uzrakstījis vēstuli, viņš nokāpa vestibilā.
— Braucu uz Madridi! — Mūns paziņoja šveicaram. — Sameklējiet Pedro, man viņam pirms aizbraukšanas šis tas jāpavaicā.
— Skrienu, senjor Mūn! Te būs jūsu pasūtītā biļete. Esmu to jau pieskaitījis jūsu …
Vārds «rēķins» tā arī palika neizteikts. Krēsls blakus ieejai atdzīvojās. No tā līdzīgi spokam piecēlās kaprālis Milss un savā parastajā bezkaislīgajā balsī paziņoja:
— Esmu jūsu rīcībā. Kad izbraucam uz Malāgu?
— Pēc divām stundām.
— Jūs uz Malāgu? — aiz muguras noskanēja Ramirosa balss. — Ļoti gleznaina pilsēta! Esmu tajā vienkārši iemīlējies.
— It sevišķi, ja ņem vērā, ka redzējāt to, neiziedams no savas istabas, — Mūns pasmīnēja. — Pasakiet, kur dzīvo Bils Ričijs.
— Es jūs pavadīšu, — Ramiross piedāvāja, sāji smaidīdams.
Mūns devās uz. durvju pusi un šai brīdī sajuta sev pievērstu skatienu. Viņš ātri apgriezās, tieši laikā, lai ieraudzītu spogulī Rozitas Bairdas ieslīpās acis. Tās lūkojās dīvaini: it kā izbīlī, it kā apslēpti draudot.
SLEPENA MISIJA
Nesenais smieklu karalis bija izvēlējies savai rezidencei ielej iņu, ko ieskāva pakalni. Saulē izbalējušam, daudzās vietās salāpītajam telts brezentam bija nožēlojams izskats. Ieejas priekšā stāvēja prīmuss, blakus kastroļi un panna. Starp apelsīnu kokiem izvilktajā telefona stieplē karājās šorti un sporta krekls.
Bils Ričijs gulēja. Kamieļvilnas sega ar Toledo viesnīcas zīmogu līgojās nevienmērīgās elpas taktī. Kreisā roka nemierīgi taustījās pa kasti, kas aizvietoja naktsskapīti. Uz tā blāvi spīdēja dzeltena pudelīte ar tabletēm un kaut kas balts — ūdens glāze ar tajā peldošajiem mākslīgajiem zobiem. Teltī valdīja mijkrēslis. Mūns atmeta veco palagu, kas aizstāja durvis. Spilgts staru kūlis apgaismoja brezentam piestiprinātas, izbalējušas, sagumzītas fotogrāfijas. Tās attēloja Bilu Ričiju slavas zenītā. Vēl gluži jauns, viņš komiski karājās trīsdesmitā stāva logā, kūleņoja pa ūdeni, krita katlā ar krēma tortēm. Mūns paskatījās gulētājā. Vecīgā seja ar iekritušajiem vaigiem pauda dziļu bezcerību.
Mūna uzmodināts, Ričijs jutās neērti, kā dāma, kas pārsteigta delikātas kosmētiskas procedūras laikā.