— Mister Mūn? Tik negaidīti! … Lūdzu, aizgriezieties! … Tagad var.
Mūns apgriezās. Liekie zobi jau atradās savā vietā. Seja, gribas piepūlē atjaunojusies, atkal, kā parasti, izstaroja liekuļotu možumu.
— Man ir priekšlikums, — Mūns iesāka bez ievada.
— Attiecībā uz detektīvscenāriju? Tas būtu lieliski! Man, starp citu, ir grandioza ideja! — vecais aktieris, likās, kļuva jaunāks par divdesmit gadiem.
— Tad jo labāk. Pārrunāsim to ceļojuma laikā.
— Es? — Bils Ričijs apstulba.
— Jā, ir ziņas, ka Gvendolīna Šrīvera uzturas Madridē. Iespējams, viņa mani pazīs pēc attēliem presē, mana parādīšanās var viņu izbiedēt. Bez tam jūs protat spāņu valodu.
— Tas nāk tik pēkšņi! — Ričijs nomurmināja. — Kad man jālido?
— Nekavējoties!
— Tūlīt? — Bils Ričijs savilka augstāk segu, viņš likās pagalam apjucis. — Tas nav iespējams… Esmu slims … Sirds … Temperatūra…
Atcerējies uz stieples izžautās drēbes, Mūns ar pūlēm slēpa smaidu:
— Zāles nopirksim jums gatavu apģērbu veikalā! Un nevienam ne vārda! Sakiet visiem, ka pavadīsiet mani līdz Malāgai.
Pedro, aiz nepacietības lēkādams, jau gaidīja Mūnu vestibilā.
— Kāds slepens uzdevums? — viņš čukstēja ar cerībām.
— To vēl nevar zināt, — Mūns pasmaidīja. — Bet, ja atbildēsi uz dažiēm jautājumiem, kā nākas, esmu ar mieru atstāt tevi savā vietā … Ejam pie manis.
Pedro, priekā starodams, uzdrāzās pa kāpnēm. Taču jau pirmais jautājums sastapa stūrgalvīgu klusēšanu.
— Nezinu, — viņš izspieda ar pūlēm.
— Nezini, kas bija tai sainī, ko Rols Šrīvers atnesa savā dzimšanas dienā? — Mūns vērīgi paskatījās zēnā. — Tu taču atnāci kopā ar viņu. Labāk pasaki, ka negribi atbildēt.
— Nevaru. Marķīzs arī izjautājās, viņš ir mans draugs, tomēr nekā neesmu viņam teicis.
— Kāpēc?
— Apsolīju Rolam nekā neteikt par virvi!
— Tātad par virvi? … Nav ko pārdzīvot, Pedro, es to jau sen zināju. Gribēju tikai pārbaudīt, vai tu proti klu.- sēt. Vai viņš tev teica, kam tā vajadzīga?
— Nē. Tikai sacīja, ka tai jābūt ļoti garai un izturīgai. Sadabūjām tādu pie kāda zvejnieka, viņš no tās gribēja pagatavot tīklu… Rols samaksāja tik daudz, ka es par to veselu gadu varētu pieēsties līdz kaklam, toties virve bija gandrīz kilometru gara.
— Vai esi ar viņu kādreiz bijis Svētlaimīgās vientulības salā?
— Nē.
— Vai tur ir alas?
— Nēģeru ala. Tur kādreiz slēpušies melnie vergi, tāpēc alu tā sauc. Tunisijas vergu tirgotāju kuģis vētras laikā ticis izmests salā, daudzi nēģeri noslīkuši,. citi sadumpojušies. Pēc tam tie izķerti, bet visus neizdevies samedīt. Dažiem kaut kādā noslēpumainā ceļā izdevies nokļūt uz sauszemes.
— Kāpēc noslēpumainā? Vienkārši pārpeldēja.
— Leģenda stāsta, ka viņi nav pratuši peldēt. Katram tas arī nebūtu pa spēkam. Senjora Rodžera, tiesa, reiz aizpeldēja, bet bija gandrīz pusdzīva, tikko spēja pēc tam pozēt fotogrāfam… Marķīzs man stāstīja, ka viens no šiem nēģeriem nokļuvis līdz pašai Granādai un strādājis par galveno einuku harēmā, uz kurieni marķīza sencis sūtījis savas meitas.
— Vai tu vispār zini, kas ir harēms?
— Protams! Kaut kas sieviešu klosterim līdzīgs. Sievietes aiz gara laika tur visu laiku kaujas, bet, lai viņas netraucētu sultānam gulēt, tās sargā einuki.
— Pieci! — Mūns pasmaidīja. — Bet tagad pasaki, — ja tevi vajātu, teiksim, policija, vai tu varētu paslēpties Nēģeru alā?
— Tāds muļķis es neesmu. Par šo alu visi zina. Kalnos gan ir vesels lērums alu, par kurām nevienam nav ne jausmas, arī piekļūt tām grūti.
— Ak tā … Vai pazīsti donu Kamilo?
— Jā.
— Vai viņš ir labs pavārs?
— Manuprāt, viņš vispār neprot gatavot. Zivis izvāra vai ēd kaltētas. — Pedro nolaizījās.
— Diezgan pieticīgi, ja ņem vērā, ka viņš bijis kuģa pavārs.
— Pavārs? — Pedro pabrīnījās. — To jums kāds samelojis. Dons Kamilo man stāstīja, ko viņš darījis uz kuģiem … Kaut ko saistītu ar spuldzītēm … Bet pēc cietuma viņu vairs nav paņēmuši atpakaļ sliktās dzirdes dēļ.
— Par ko viņu apcietināja?
— Pilsoņu kara laikā pie mums te nogāzusies krievu lidmašīna. Lidotājs ar izpletni izlēcis, viņu atraduši mans vectēvs un dons Kamilo, bet marķīza tēvs paslēpis pilī. Pēc tam kāds viņus nodevis. Vecais marķīzs nomira cietumā, bet dons Kamilo ļoti ilgi nosēdēja, līdz pēdējai amnestijai …
— Un tavs vectēvs?
— Nošāva, kad esot mēģinājis bēgt… Bet es atriebšos par viņu, kad būšu liels… Vai neticat? Es jums kaut ko parādīšu, ja solāties mani nenodot.
— Solu.
— Tad skatieties! — Pedro svinīgi atpogāja savu apdilušo sarkano vesti. Uz iekritušajām, bērnišķīgajām krūtīm bija ietetovēti divi vārdi: «No pasaran!» — republikāņu armijas kaujas sauciens, kas dzīvoja pat zem miljoniem tonnu smagā kapakmens, ko frankisti pašapzinīgi dēvēja par «27 miera gadiem».
Lai cik savādi, tieši šis tetovējums izkliedēja Mūna pēdējās šaubas. Aizsūtīt kādu uz Pamplonu bija pilnīgi nepieciešams, bet uzticēties nevarēja nevienam, atskaitot šo zēnu. Viņš prot turēt mēli aiz zobiem, pie tam nevienam neienāks prātā viņu izjautāt vai izsekot.
— Pedro, uzklausi mani uzmanīgi! Uzticu tev svarīgu uzdevumu. Tik svarīgu, ka neesmu par to sacījis nevienai dzīvai dvēselei, izņemot tevi.
Mūns sāka čukstēt. Istabā gan nebija slepenu mikrofonu, tomēr lieka piesardzība nekad nav par ļaunu. Viņam runājot, Pedro piepūtās aiz lepnuma par viņam uzticēto slepeno misiju. Kad Mūns izgāja zēnam nopakaļ vestibilā, viņš dzirdēja, ka lielais konspirators paziņo šveicaram: