— Zināt, don Benites, es izlūdzos senjoram Mūnam autobusa biļeti. Viņam tā vairs nav vajadzīga, bet es nekad vēl neesmu bijis Malāgā. Pie tam tur ir milzums tūristu, varbūt palikšu uz dažām dienām un kaut ko nopelnīšu.
Ar somu rokā Mūns izgāja uz ielas. Kaprālis Milss sēdēja pie stūres, blakus viņam Bils Ričijs jaunā uzvalkā, pakaļējā sēdeklī — Rozita Bairda. Mūnam bija nodoms atstāt viņu Panotarosā, bet viņš izmainīja savu lēmumu. Prātīgāk, ja pretinieks ir acu priekšā, nevis aiz muguras.
Kaprālis Milss jau bija nospiedis starteri, kad pie viesnīcas aizelsies pieskrēja pulkvedis Baroha-i-Pinoss.
— Atnācu novēlēt laimīgu ceļu! Un galvenais — gandrīz piemirsu jums piekodināt… Madridē noteikti iegriezieties Čikote bārā, to jums parādīs katrs garāmgājējs … Tur bieži sēdēja misters Hemingvejs! Saimniekam ir vesels muzejs vecu vīnu! Pagrabā arī retas šķirnes … Mums ir paruna «Spāniju vislabāk var izprast pēc vīniem,, vēršiem un sievietēm!».
Viņš grasījās vēl kaut ko teikt, bet kaprālis Milss jau piedeva gāzi. Centrs palika aiz muguras. Aiz pagrieziena skatienam pavērās kalna lēzenā nogāze, kur rosījās karavīri. Divu diennakšu laikā Panotarosa bija ieguvusi pārsteidzošu līdzību ar piefrontes pilsētu.
Ģenerāļa Debldeja vīru drudžainā darbība marķīza īpašumā bija izjūtama vēl vairāk. Krūmāja vietā, kur marķīzs bija atradis šķembas, rēgojās milzīga bedre. Tās priekšā mētājās kaudzē samesta aparatūra. No pils stiepās elektrisks kabelis, nozuzdams melnajā caurumā, ko apsargāja divi automātiem bruņoti vīri. No turienes izkāpa krāsainos kombinezonos tērpušies kareivji un, uzkrāvuši mugurā kaut kādus rīkus, atkal pazuda.
— Hallo, mister Mūn! — viens no tiem aizkavējās.
Tikai pēc balss Mūns pazina majoru Melbriču. Militārā blūzē, uzrotījis piedurknes līdz elkoņiem, augstos zābakos un sviedros piemirkušā laiviņā, no kuras spraucās laukā salipuši mati, viņš vairs nelīdzinājās pats sev.
— Meklējat? — Mūns vaicāja ar ironiju.
— Kā redzat. Ne jau katram uzsmaida tāda laime kā jums. Par vienu dienu ar mūziku un meitenēm labā Madrides viesnīcā es tagad laikam atdotu visas pasaules bagātības …
— Bagātības? Gadu simteņiem ilgi tūkstošiem cilvēku, sākot no grāfa Sančo mazdēliem līdz pat Šrīveriem, meklējuši Melnajā alā pasakainus dārgumus. Bet jūs ar tādu pašu cītību, tikai ņemot palīgā vismodernāko tehniku, meklējat pavisam citus dārgumus, varbūt pat esat jau atradis …
— Kādus dārgumus? — majors izgrūda caur zobiem.
— Divdesmitā gadsimta dārgumus! Bumbas šķembas. Jūs pats būtu uzminējis, par ko runāju, ja jūsu domas nemaldītos pavisam citā sfērā.
— Kādā sfērā, ja drīkstu jautāt?
— Sevišķi slepenā, — Mūns pasmīnēja. — Bet es daru jums to zināmu — filozofijas sfērā.
— Filozofam Sokrātam pasniedza nevis glāzi krietna viskija, bet kausu ar indi… Laimīgu ceļu! — un majors Melbričs atkal izgaisa alas melnajā atverē.
Rozita Bairda palika mašīnā. Bilam Ričijam gribējās katrā ziņā padižoties marķīza priekšā ar savu jauno uzvalku, bet kaprālis Milss, paziņojis, ka pārkarsis motors, devās uz pili pēc ūdens. Neraugoties uz troksni, ko sacēla ieejas durvju sarūsējušās viras un atbalss daudzkārt pavairotie soļi, neviens nenokāpa lejā, lai atnācējus sagaidītu. Vecā aktiera pavadīts, Mūns uzkāpa otrajā stāvā.
Tumšā nišā rēgojās ar dzelzi apsistas, kokgriezumiem klātas ozolkoka durvis, sarūsējusi piekaramā atslēga un aizšaujamā bulta. Tās bija tikpat masīvas kā ieejas durvis. Aiz biezā ozolkoka, kas spētu izturēt viduslaiku karavīru uzbrukumu, bet padotos veiklam mūķīzerim, sākās pils neapdzīvotā daļa. Marķīza un Hjū Brauna telpas atradās gaiteņa otrā galā.
Neklausīdams Bila Ričija brīdinājumam, Mūns atgrūda pretējās durvis un nokļuva it kā medus ziepju noliktavā. Hjū Brauns, saldena cigarešu dūmu mutuļa ietīts, zvilnēja senlaicīgajā gultā un šķita pilnīgi nogrimis ar kinožurnālu izgriezumiem aplīmēto sienu vērošanā. No četriem sprogainajiem nēģerēniem bija palicis pāri tikai viens, tas pats ar nolauztu degunu. Galvu nepagriezis, Hjū Brauns pamāja Mūnam:
— Nāciet, mister Mūn, nav ko kautrēties! Tiesa, noziedznieku sabiedrībā jūs justos daudz labāk, bet, lai sagādātu jums patiku, arī es varu kādu noslepkavot.
— Paldies. — Mūns atteica. — Negribu pārtraukt jūsu brīnišķīgo nodarbību. Kas gan ir pasaules visskaistākie skati, salīdzinot ar dievīgo Lellīti!
— Tādā gadījumā vācieties! — Hjū Brauns norūca.
— Pie velna?
— Pie marķīza, tas nozīmē vienu un to pašu. Starp citu, viņam ir ciemiņi.
Mūns pieklauvēja pie blakus durvīm. Marķīzs mazliet pavēra tās un tūdaļ iznāca gaitenī. Mūns paguva ieskatīties telpā. Viens no viesiem bija dons Brito, otrs — zvejnieks Kamilo.
— Jūs draudzējaties ar donu Kamilo? — Mūns vaicāja.
— Tas ir bēdīgs pārpratums! Man —vienai no Spānijas visvecākās dzimtas pēdējām atvasēm tā ir pilnīgi nepiemērota sabiedrība. Dons Kamilo atnesis svaigu astoņkāji. Tagad, kad amerikāņi tik devīgi atmaksājuši morālos un psihiskos zaudējumus, varu beidzot atļauties šādu delikatesi.
— Bet dons Brito?
— Palicis bez pajumtes. Kā labs kristietis esmu tam
piedāvājis savu viesmīlību. Pie tam, ņemiet vērā, pilnīgi bez maksas, ja neskaita saimniecības darbus… Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — marķīzs pēkšņi uztraucās. — Patiesi kauns — sarunāties ar tik cienījamiem viesiem koridorā! Iesim uz bibliotēku.
Marķīzs laipni atvēra ar skārdu apsistās durvis un tikai tad pievērsa uzmanību Ričijam:
— Zili brīnumi! Vai tas esat jūs, vai arī man rēgojas?