— Es! — aktieris paziņoja ar teatrālu kautrību. — Vai esmu tik ļoti pārvērties?
— Nerunāju par saturu, bet par jūsu jauno eleganto iesējumu. Vai tiešām jums beidzot izdevies noslēgt līgumu par lomu?
— Jā, inscene … — Ričijs iesāka, bet Mūns tieši laikā it kā nejauši pagrūda aktieri. — Tas ir, mistera Mūna scenārijā, — Ričijs izlaboja savu kļūdu. — Tēlošu … detektīva lomu. Vai neticat?
— Kāpēc gan ne? Ja romānā «Ķeriet slepkavu!» noziedznieku notver paralizēta vecmāmiņa, tad senjora Mūna scenārijā, pats par sevi saprotams, jums būs vispiemērotākā loma.
— Marķīz, jūs kļūstat rupjš! — Ričija bargā, pašapzinīgā sejas izteiksme atbilda jaunajam uzvalkam.
— It nemaz. Ja jūs notversiet Gvendolīnu, apsolu jums savu neesošo apslēpto mantu.
Šai mirklī durvis atvērās. Ienāca Hjū Brauns. No greznās pidžamas augškabatas mutauta vietā spraucās laukā zilā naktstērpa drisķa. Nesasveicinājies viņš klusuciešot pienāca pie plauktiem un sāka rakņāties grāmatās.
— Velti pūlaties, — marķīzs piezīmēja. — Detektīvromāns ar nosaukumu «Evelīnas Rodžeras caurspīdīgais noslēpums» nav vēl uzrakstīts.
— Mani interesē kaut kas pavisam cits, — Hjū Brauns noburkšķēja.
— Kas tieši? — Mūns apvaicājās.
— Nav jūsu darīšana!
Mūns paskatījās pulkstenī, bija jāpasteidzas.
— Marķīz, es braucu uz Malāgu, — viņš paziņoja.
— Kāpēc ziņojat par to man, nevis donam Benite- sam? — marķīzs paraustīja plecus.
— Tāpēc, ka uzticos jūsu aristokrātiskajai gaumei. Vai neieteiksiet, kādas ievērojamas vietas būtu apskatāmas?
— Ak tā! — marķīzs izmainīja toni. — Sāciet ar Kristus uzvaras katedrāli. Tā uzcelta tajā vietā, kur pēc mauru izdzīšanas dzīvoja karalis Ferdinands ar savu galmu. Galminieku vidū bija arī mans sencis grāfs Huans Kastelmare, — marķīzs stāstīja diezgan ilgi. Visa Malāgas vēsture bija saistīta ar viņa tiešajiem vai netiešajiem radiem.
— Pirmajai reizei pilnīgi pietiek, — Mūns viņu pārtrauca. — Tātad jūs apgalvojat, ka seno mauru cietoksni Džebelu vislabāk apmeklēt mijkrēslī? Tā arī darīšu!
Mūns nemanot atskatījās. Hjū Brauns pārlapoja kādu grāmatu, bet pēc saspringtajiem sejas muskuļiem varēja spriest, ka viņš uzmanīgi noklausās.
SATIKŠANĀS UZ CIETOKŠŅA VAĻŅA
Malāga mudžēt mudžēja no tūristiem. Katru vēsturisku ēku blīvā gredzenā apjoza automašīnas ar angļu, franču, amerikāņu, vācu mašīnu numuriem. Veikalu un restorānu uzraksti vairākās valodās liecināja, ka Spānijā ik uz diviem vietējiem iedzīvotājiem viens ir tūrists. Acīs vēl dūrās cieņa, ko nez kādēļ izrādīja kaut kādam marķīzam Lariosam, marķīza Kastelmares radagabalam no mātes puses. Te bija gan viņa vārdā nosaukts bulvāris, gan kafejnīca «Pie marķīza Lariosa», gan krūšutēls centrālajā parkā.
Līdz mijkrēslim neatlika daudz laika. Bija jāpasteidzas. Pirmkārt, vajadzēja atbrīvoties no kaprāļa Milsa.
— Brauciet uz lidostu! — Mūns pavēlēja. — Katrā ziņā sadabūjiet divas biļetes uz nākamo reisu Malāga — Madridē!
— Jums un leitnantei? — nez kādēļ vaicāja kaprālis.
— Protams!
Ričijs izbrīnā paskatījās uz Mūnu.
— Bet kā tad … — viņš iesāka, taču apjēdzis īstā laikā norija teikuma beigas.
Ievērojamo vietu apskati Mūns iesāka ar Pedro Hi- menesa banku. Saņēmis pie lodziņa diezgan lielu summu, no kuras pusi nemanot iedeva Bilam Ričijam, detektīvs palūdza kādu darbinieku aizvest viņu pie bankas īpašnieka.
— Vai esat ar kaut ko neapmierināts? — darbinieks apjuka.
— Ar to, ka uzdodat nevajadzīgus jautājumus! — Mūns atcirta.
Pedro Himenesa kabinets atgādināja senlaicīgu ieroču izsļ^di. Vairogi, šķēpi, arkebūzes… Aiz milzīga, kokgriezumiem rotāta galda pacēlās tronim līdzīgs krēsls, ko vainagoja divpadsmit apustuļu koka skulptūras. Tas bija tukšs. Toties citā uz sarkanas ādas fona melnoja garie garīdznieka svārki. Padre Antonio! Spriežot pēc pozas, kādā garīdznieks sēdēja, varēja domāt, ka viņš atrodas savās mājās.
— Patīkama satikšanās! — garīdznieks aizsita ciet kontu grāmatu un glaimīgā balsī uzaicināja: — Lūdzu, sēdieties! īpašnieks tūlīt atnāks.
— Sveiki, padre! — Rozita, kas bija apstājusies uz sliekšņa, paspēra dažus soļus.
— Nē, nē! — padre Antonio pacēla roku. — Ejiet vien paelpot svaigu gaisu. Pārtulkošu ne sliktāk par jums.
— Kā vēlaties! — un Rozita aizgāja.
— Kāpēc jūs viņu aizsūtījāt prom? — Mūns jautāja.
— Pārāk skaista, — garīdznieks domīgi sacīja. — Neieteicu uzticēties skaistām sievietēm.
— Bet jums?
— Man var. Kamēr mūsu intereses nesadursies … — garīdznieks paskatījās Mūnam tieši acīs. — Kāpēc jūs savedāt Evelīnu Rodžeru ar Hjū Braunu?
— Bet kāpēc jūs gribat viņu savest ar Romas pāvestu? — Mūns atcirta.
— Tas ir mans pienākums pret vienīgi īsto baznīcu, — mazliet augstprātīgi atteica garīdznieks.
— Bet kāpēc jūs esat izraudzījies tieši viņu, nevis kādu citu, pieņemsim, mani?
— No jums labākajā gadījumā iznāktu ticīgs ateists, — garīdznieks pilnīgi negaidot iesmējās. — Jūs varat no manis nebīties. Tādus kā jūs es neaiztieku. Jūs taču redzējāt manu nēģeri. Kā bija, tā arī palika pagāns. Viņam ir no maizes pagatavots dieviņš. Vispirms noskaita lūgšanas, tad apēd.
— Diezgan ērta reliģija. Bet no maizes dieviņa līdz katoļu dievam nav pārāk liels attālums.
— Katrā ziņā ne tik tāls, lai tas traucētu viņam kļūt par katoli. Bet kā pagāns viņš man vairāk pa prātam. Mans nēģeris runā tikai bantu izloksnē, es esmu vienīgais cilvēks, kas viņu saprot, tāpēc viņš man tik uzticīgi kalpo.