— Starp citu, kas tas par svēto Huliānu? — Mūns vaicāja. — Cik saprotu, viņš ārkārtīgi populārs šai pusē.
— Pirmā dzirdēšana. Pie mums tik daudz svēto, cik abonentu telefonu sarakstā … Starp mums runājot, svētie nav mana specialitāte. Dievam vajadzīgi nevis svētuļi un lūgsnu skaitītāji, bet karavīri — cilvēki, kas vīrišķīgi panes ciešanas un tikpat vīrišķīgi mirst.
— Un, ja nepieciešams, spēj nogalināt, — Mūns izaicinoši konstatēja.
— Ja tas nepieciešams — bez šaubām. Taču dzīvs sabiedrotais ir vērtīgāks par beigtu ienaidnieku … Neieteicu jums pārāk uzticēties ģenerālim Debldejam.
— Vai šis padoms būtu uzskatāms par avansu uz mūsu nākamās savienības rēķina?
— Varat domāt, kā pašam patīk. Varētu pastāstīt jums vēl vairāk, ja jūs savukārt pateiktu man, kas par cilvēku ir Hjū Brauns.
— Un kādas ir jūsu domas?
— Es domāju, ka jūs, ja vien vēlētos, varētu par viņu pastāstīt diezgan daudz.
— Iespējams, bet, ja mēs viens otram izklāstītu savus noslēpumus, pasaulē būtu garlaicīgi dzīvot… Es, piemēram, taču jums nejautāju, kāpēc Panotarosas filiāles klerks pēc mana apciemojuma zvanīja tieši jums, kāpēc jūs te sēžat un izskatāties tā, it kā banka piederētu jums personīgi.
— O, tas ir tik vienkārši kā Kristus parādīšanās tautai. Klerks, zinādams, ka braucu uz Malāgu, palūdza mani pateikt par čeku. Bet pie sava labā paziņas Pedro Hi- menesa esmu ieradies ar lūgumu paildzināt kredītu Evelīnai Rodžerai. Un, gaidīdams viņu, atsvaidzināju savas zināšanas aritmētikā, — garīdznieks ar smaidu norādīja uz kontu grāmatu.
— Vai Rodžerai nepieciešams kredīts?
— Viņa atteikusies parakstīt jauno kontraktu, kamēr Ramirosam nepiešķirs labu lomu jaunajā filmā. Tagad viss atkarīgs no tā, kurš no abiem izrādīsies istūrgalvī- gāks — viņa vai režisors.
— Redzams, jūs rūpējaties ne tikai par viņas dvēseli, bet arīdzan par čeku grāmatiņu, — Mūns iedzēla.
Kabinetā ienāca pazema auguma kungs ar vairākām konta grāmatām padusē. Ieraudzījis Mūnu, viņš saviebās un kaut ko valdonīgi pateica spāņu valodā, acīm redzot, palūdza uzgaidīt aiz durvīm, kamēr nobeigs sarunu ar padri Antonio. Garīdznieks tāpat spāniski kaut ko paskaidroja viņam. Neapmierināto grimasi tūdaj aizstāja laipns smaids. Mūns izklāstīja sava nāciena mērķi. Baņķieris pamāja.
— Jā, jā, — padre Antonio precīzi pārtulkoja gandrīz katru viņa vārdu. — Atdevu čeku, ko senjorita Gvendolīna bija uzrādījusi apmaksai, ekspertīzei un tieši šodien saņēmu rezultātu. Man ar nožēlu jāpaziņo, ka senjoras Šrīveras paraksts izrādījies viltots.
— Vai paziņojāt policijai?
— Lai dievs pasargā! Misters Šrīvers ir pārāk izdevīgs klients. Tā ir viņa ģimenes lieta, kurā principā neiejaucos.
Apmierināti svilpodams, Mūns iznāca uz ielas. Bils Ričijs stāvēja skatloga priekšā un tīksminājās ar savu spoguļattēlu, rīkodamies pilnīgi pretēji Rozitai Bairdai, kas aplūkoja žilbinošos tērpos ģērbtos manekenus. Bet džīpā — ar mūžīgo cigareti zobos un parasto vienaldzīgo sejas izteiksmi sēdēja kaprālis Milss.
— Vai dabūjāt biļetes? — Mūns apvaicājās.
— Te būs! Brīvu vietu nebija, bet es aizgāju pie lidlauka priekšnieka un visu nokārtoju.
— Oho! Jūs progresējat! Teikuma garums daudz uzska- tāmāk liecina par jūsu cītību nekā pašas biļetes.
— Uz kurieni? Uz lidlauku? — kaprālis Milss, acīm redzot, uzskatīja, ka reaģēt uz komplimentiem neietilpst viņa dienesta pienākumos.
Mūns ātri apsvēra situāciju. Vispirms jātiek vaļā no Rozitas Bairdas. Kas attiecas uz kaprāli, tad gan jau līdz lidmašīnas atiešanai kaut kas iešausies prātā.
— Tā kā būtu laiks… — viņš paskatījās pulkstenī. — Mis Rozita, esmu pārdomājis, mani pavadīs misters Ričijs. Atšķirībā no jums un manis viņš personīgi pazīst Gvendolīnu, tātad zina, kāda viņa izskatās. Bet šai gadījumā tas ir svarīgāk nekā nevainojams tulkojums un tāda pati āriene … Pasēdiet kādā restorānā vai kafejnīcā, kaprālis atbrauks jums pakaļ.
Pretēji Mūna paredzējumam Rozita bez vilcināšanās piekrita.
— Kaprāli, es būšu kafejnīcā «Pie marķīza Lariosa»… Novēlu jums abiem laimīgu lidojumu!
Mūns nogaidīja, līdz baltais frencis nozuda aiz stūra. Kāpdams džīpā, viņš ieraudzīja baltu sporta automobili, kas lielā ātrumā aiztraucās tai pašā virzienā, iejukdams satiksmes straumē.
Lidlaukā Mūns ielūdza savus pavadoņus restorānā un palika tur līdz pēdējai minūtei. Uz katru kaprāļa atgādinājumu, ka laiks iet, viņš ar iereibuša cilvēka ietiepību atbildēja, ka vēl vienai glāzītei laika atliku likām. Un, tikai kad reproduktorā jau trešo reizi atskanēja uzaicinājums nokavējušamies pasažieriem, nosaucot tos vārdā, viņš pameta oficiantam banknoti un, vilkdams sev līdzi Ričiju, paskrēja garām kontrolei.
Pie pašas lidmašīnas viņš iegrūda biļeti rokā pagalam apjukušajam aktierim, pats sasprindzināti novērodams barjeru, aiz kuras bija palicis kaprālis Milss. Atšķirt viņu no citiem pavadītājiem bija neiespējami — sejas neskaidri baltoja tumsā. Tādēļ Mūns cerēja, ka kaprālis savukārt neredz arī viņu. Tai brīdī, kad autofurgons, kas bija atvedis pasažieru bagāžu, atbrauca nost, Mūns, neviena nepamanīts, ielēca tajā un tādā veidā izbrauca no lidlauka.
Vakara ugunīs mirgojošā Malāga skanēja. Kādā vaļējā logā trinkšķināja mandolīnu, citā kaut kur blakus skaļi kauca radio. Mandolīna nepadevās. Nonācis līdz Kristus uzvaras katedrālei, kuras melnais masīvs slējās satumsu- šajās debesīs, Mūns joprojām dzirdēja skumjo melodiju.