— Ai, cik romantiski! — tumsā izdvesa kāda balss ar amerikāņu akcentu.
— Ejam, Širlij, nokavēsim vēl vakariņas, — ērcīgi atsaucās cita.
Vadīdamies pēc marķīza norādījumiem, Mūns pagriezās pa kreisi, tad pa labi, pagāja garām mauru pils drupām un iznāca tieši pie cietokšņa. Uzkāpis pa akmens kāpieniem, Mūns pagāja zem krēslainas velves. Viņam pretim dvesa gadsimtu miklums un apsūnojušu akmens bluķu saltums. Neskatoties uz vēlīno stundu, te uzkavējās daudz tūristu. Viņi stāvēja uz platā cietokšņa vaļņa un kā apburti lūkojās uz jūru. Skats patiešām bija brīnišķīgs. Osta ar raibajām piekrastes un kuģu ugiinīm, aiz tās melnā jūra, bet pie paša apvāršņa — bālgani mēļā saulrieta atblāzma.
Mūns apgāja apkārt valnim. Pretējā pusē nebija ko redzēt, ja neskaita pašu pilsētu, kas no šejienes neizskatījās visai pievilcīga. Lejā melnoja mauru pils drupas. Tā kā šajā pusē tūristi vakaros nekad neuzturējās, muzeja administrācija nebija parūpējusies par apgaismošanu. Bija tik tumšs, ka Mūns tikko nenogāza no kājām kādu pārīti, kas bija saplūdis ar sūnām apaugušo mūri. Viņš pagāja vēl dažus soļus un apstājās. Ambrazūrā bija redzams melns siluets, kas mazliet iezīmējās uz debess fona. Piegājis klāt, Mūns aizdedzināja sērkociņu. No tumsas pastiepās roka, lai to nodzēstu.
— Tātad esat tomēr atnācis? — Mūns atspiedās pret mūri. — Neticēju.
Pēc pusstundas, pievienojies tūristu grupai, Mūns nemanot atstāja Džebelas cietoksni.
Uz ielas bija daudz siltāk nekā mitrajos viduslaiku mūros. Tomēr Mūnu kratīja tāds kā drudzis. Sekodams neona reklāmai, viņš iegriezās kādā bārā un pasūtīja pus- pudeli spāniešu iecienītā paegļu degvīna un vakariņas. Pirmo glāzīti viņš iztukšoja vienā elpas vilcienā. Alkohols mazliet sasildīja. Otro viņš dzēra jau bez sevišķas patikas, maziem malciņiem, nogrimis skumīgās pārdomās. No tranzistora, kas stāvēja uz letes, skanēja deju mūzika. Mūns neapmierināts paskatījās uz bārmeni, kas tūdaļ pieklusināja uztvērēju.
Cigāra zilā dūmu strūklas spirāle aizvijās pāri tukšajam bāram. Skatiens izklaidīgi klejoja pa starptautisko firmu reklāmām, kas greznoja sienas. Sēdēdami zem tamlīdzīgiem uzrakstiem, cilvēki patlaban dzēra itāliešu ver- mūtu, skotu viskiju, Minhenes alu, jautri tērzēja, priecājās par dzīvi un nenojauta, ka pirms dažām dienām mazajā spāņu ciematā Panotarosā norisinājusies traģēdija, kas skar arī viņus. Noslēpumam, ko bija atklājis Mūns, nebija nekā kopēja ar Šrīveru nāvi, bet tas bija daudz briesmīgāks.
— Piedodiet, jūs aizmirsāt samaksāt, — bārmeņa sauciens apstādināja Mūnu pie pašām durvīm.
Mūns samaksāja un apvaicājās, kā nokļūt uz starptautisko telefona centrāli. Pēkšņi, piegājis pie tranzistora, pagrozīja metāla slēdzi. Bārā ielauzās Parīzes publikas smiekli, amerikāņu dziedātājas aizsmakusi balss, krievu tautas melodija, dievkalpojums Madrides katedrālē.
— Labs uztvērējs? — Mūns jautāja.
— Lielisks. Visu mūžu sapņoju par tādu.
— Cik jūs par to samaksājāt?
— Dabūju gandrīz par velti. Pie mums te uzstājās Do- mingess. Jūs droši vien dzirdējāt — Spānijas slavenākais toreadors! Man izdevās caur pazīšanos dabūt biļeti uz koridu. Kāds traks tūrists piedāvāja man par biļeti šo te mantiņu. Pie mums tā maksā veselu bagātību.
— Dodu divreiz vairāk!
— Kāpēc pārmaksāt, senjor? Nopirksiet rīt veikalā.
— Tranzistors man vajadzīgs šonakt!
— Saprotu… Šodien pusnaktī pēc vietējā laika no Ņujorkas translē boksu. Cīņu par pasaules čempiona titulu smagajā svarā. Par kuru jūs esat noslēdzis derības — par Kasiusu Kleju vai francūzi?
— Nē, draudziņ, runa ir par maču starp Mūnu un Debldeju.
— Neesmu neko dzirdējis par tādiem. Kas tas par svaru?
— Vissmagākais, kodoltermiskais!
Uz ielas Mūns jutās diezgan nelāgi. Kabatā tranzistors nelīda iekšā, bet līdzināties zaļknābjiem, kas pat uz publisko ateju soļo ar mūziku, negribējās. Taču cerība uz pārraidēm, kuras šonakt varēs noklausīties, zināmā mērā mazināja neērtības sajūtu. Kad Mūns iegāja sarunu punkta plašajā zālē, metāliska balss skaļrunī patlaban ziņoja:
— Ņujorka, ceturtā!
Pajauns vīrietis, kas bija tērzējis ar spilgtu sarkanmati, pa galvu pa kaklu metās uz kabīni. Tas bija Lellītes pielūdzējs Hjū Brauns.
Mūns pasūtīja Pamplonu. Savienojumu deva jau pēc dažām minūtēm. Vada otrā galā atsaucās Pedro skaņā balss. Saruna risinājās par fjestu, toreadoriem un vēršiem. Mūns lielāko tiesu klusēja, ieklausīdamies vārdu izvirdumā, kas nāca no ceturtās kabīnes. Hjū Brauns runāja gandrīz vienīgi par Lellīti. Garām ejot piezīmēja, ka saticis kādu Stārku, un atkal ņēmās bubināt par Lellīti. Pašās beigās Mūns sadzirdēja arī savu vārdu:
— Šis blēdis Mūns arī ir te!
Blēdis Mūns pasmaidīja un pasūtīja Stokholmu, laikraksta «Dagbladet» redakciju, kurā strādāja Svens Krāgers. Viņam pateica, ka Krāgers atrodoties komandējumā. Kad Mūns gāja projām, Hjū Brauns vēl arvien runāja pa tālruni. Acīm redzot, temats par Lellīti bija gluži neizsmeļams.
Kafejnīca «Pie marķīza Lariosa» atradās visdzīvākajā tirdzniecības centrā. Skatlogi applūdināja asfaltu ar žilbinošu mirdzumu. Garāmgājēji labprāt apstājās pie tiem, lai apbrīnotu izskatīgās — pa lielākajai daļai importa preces. Spriežot pēc sejām, vēlēšanās iegūt šīs vitrīnās izliktās dārgās mantas tālu pārspēja pirktspēju. Pie kafejnīcas stāvēja dažas mašīnas un tūristu firmas lielais autobuss. Ne vēsts no džīpa vai kaprāļa Milsa; iespējams, viņš ar Rozitu jau aizbraucis uz Panotarosu. Toties Mūns tūdaļ pamanīja Evelīnas Rodžeras balto mazerati sporta mašīnu. Tā viņu interesēja visvairāk.