Kafejnīca sastāvēja no vairākām telpām. Noformējums tīšuprāt bija vecmodīgs, mēbeles rokoko stilā, kristāla lustras, gleznas smagos zelta rāmjos, virs katra galdiņa — bronzas lukturis ar rožainu elektrisku sveci. Pirmajā zālē nebija ne Rozitas, ne Lellītes. Otrajā tāpat. Mūns jau grasījās doties tālāk, kad ieraudzīja netālu no durvīm melnos garīdznieka svārkus. Apmeklētāja seju aizklāja atvērts laikraksts, bet uz galdiņa guļošais portsigārs ar noslēpumainajiem krustiņiem pilnīgi aizstāja vizītkarti.
Nerēķinādamies ar padres Antonio uzkrītošo vēlēšanos palikt neredzamam, Mūns jau pagriezās pret viņu, kad pēkšņi ieraudzīja trešās zāles dziļumā Rozitu. Viņa dzīvi sarunājās ar kādu vīrieti, kas sēdēja ar muguru pret Mūnu.
— Labvakar! — Mūns sauca.
Tulkotāja pagrieza galvu. Tai pašā brīdī viņas kavalieris pielēca kājās ar tādu skubu, ka apgāza krēslu. Mūnam gar acīm aizzibēja Ramirosa seja. Izlicies, ka nav to pazinis, Mūns apsēdās pie galdiņa un, it kā nekas nebūtu noticis, ielēja sev pudeles dibenā atlikušo vīnu.
— Jūs… jūs neesat aizlidojis? — Rozita tikko izdvesa.
— Kā redzat! — Mūns paskatījās tai virzienā, kur tikko bija sēdējis padre Antonio. Uz krēsla atradās tikai avīze.
— Atvainojiet, — Rozita piecēlās, — man jāaiziet uz dāmu istabu.
— Pagūsiet. Vispirms noskaidrosim kādu jautājumu, — Mūns apklusa uz brīdi.
Noliekusi galvu, Rozita sāka drudžaini rakņāties somiņā.
— Mani interesē, kāpēc šis nekauņa visu laiku jums uzmācas, neraugoties uz jūsu neslēptajām antipātijām?
— Pavaicājiet viņam, — Rozita izvilka pūdernīcu un sāka pūderēt vaigus.
— Dīvaini… Pēc izdzertās pudeles spriežot, jūs pārāk nesteidzāties tikt no viņa vaļā.
— Viņš pienāca klāt tikai mirkli pirms jums.
— Bet otra glāze?
— Te sēdēja kāda dāma.
— Tad lūdzu piedošanu, kļūdīties ir cilvēcīgi. Oficiant! — Mūns pasauca. — Leitnante vēlas samaksāt.
— Divas tasītes kafijas, mazs konjaks, — viesmīlis ieskatījās bloknotā. — Bet jūsu kavalieris pasūtījis trīs pudeles vīna … Tātad kopā … Tūlīt saskaitīšu.
— Jūs maldāties, tā bija dāma, — Mūns ironiski uzlūkoja Rozitu.
— Iespējams, — viesmīlis nevaļīgi norūca. — Tagad jaunatne tā ģērbjas, ka vīrieti grūti atšķirt no sievietes… Bet atļaujiet! — viņš pēkšņi sarauca uzacis. — Es taču pats savām acīm redzēju viņu iznākam no vīriešu tualetes!
Izbaudīt sava ļaunā joka efektu Mūnam neizdevās. Pie galdiņa pienāca pieklājīgi ģērbies sirms vīrietis.
— Vai nepazīstat? — viņš uzrunāja Mūnu.
— Nē! — Mūnam nekādi neizdevās atcerēties.
— Nopērciet biļetītes no veca, akla vīra! — svešinieks noskandēja žēlabainā balsī.
— Tagad pazinu. Ko jūs te darāt?
— Svinu. Vislielākie svētki ir tad, kad varu būt redzīgs. Puente Alčezerilo ciematā tas kaitētu manai profesionālajai reputācijai.
— Un droši vien tik labu uzvalku jūs tur arī neuzdrošinātos uzvilkt…
Rozita pārtulkoja mokoši lēni, likās, viņa aizmirsusi abas valodas reizē.
— Tas ir mans svētku uzvalks, — vecais vīrs apjuka un ātri pārgāja uz citu tematu. — Patiesību sakot, pienācu klāt gaišmates dēļ. Kad viņa pēc jūsu aizbraukšanas gāja man garām, speciāli uzrunāju to. Seja tā pati, par to man nebija nekādu šaubu. Bet viņa izturējās dīvaini.
— Kā to saprast?
— Izlikās mani nepazīstam. Toreiz pārdevu viņai loterijas biļeti ar laimīgo numuru 000111, bet viņa paskatījās uz mani kā uz trako.
Kad Mūns ar Rozitu iznāca no kafejnīcas, iela bija gandrīz tukša. Lellītes automašīna un tūristu bāzes autobuss bija projām. Taču pie pašām durvīm stāvēja džīps ar izslēgtu motoru. Kaprālis Milss gulēja ar cigareti zobos. Mūns uzmodināja viņu. Kaprālis aizmeta cigareti un iedarbināja motoru.
Mūns pavadīja smēķa galu ar aizdomu pilnu skatienu. Atsitusies pret bruģi, cigarete izšķīla dzirkstis. Savādi…
— Vai ilgi gulējāt? — viņš vaicāja.
— Kad piebraucu, jūs patlaban iegājāt kafejnīcā… Nolēmu uzgaidīt.
— Un ko jūs darījāt pirms tam?
— Nekā.
— Vai tad nemaz nebrīnāties par to, ka redzat mani?
— Tā nav mana darīšana … Braucam?
Nakts bija neizprotamu aromātu pilna. Mākoņu spraugās mirdzēja atsevišķas blāvas zvaigznes. Zemnieku mājiņas, kas dienā atstāja tik nožēlojamu iespaidu, tagad, starmešu apsudrabotas, aiztrauca garām kā pasakaini tēli.
Mūns aizvēra acis un atkal ieraudzīja dzirksteļojošo cigareti. Kad viņš tās atvēra, blakus bija kaprāļa Milsa sasprindzinātā seja. Viņš likās pilnīgi iegrimis mašīnas vadīšanā. Tomēr Mūns nevarēja atbrīvoties no aizdomām. Vai kaprālim izdevies apvest viņu ap stūri, izsekot līdz Džebelas cietoksnim, nemanītam novērot satikšanos uz cietokšņa vaļņa?
Mūns pagriezās, lai paraudzītos uz Rozitu. Nekustīgais stāvs saplūda ar tumsu. Bija redzamas vienīgi plaši ieplestās acis, kas lūkojās tieši uz viņu. Trīsstūris Rozita-Rami- ross-padre Antonio kļuva aizvien mīklaināks. Bet Mūns bija pārāk noguris, lai tagad par to prātotu. Garām aiz- vizēja baznīcas baltā ēka ar svēto statujām tumšajās nišās. Tūlīt pēc tam Mūns cieši aizmiga.
Viņš pamodās, kad mašīna jau tuvojās Panotarosai. Aiz klintīm pavīdēja pils robotais tornis. Mazliet tālāk apkaimi apgaismoja starmešu spilgtā gaisma. Divi kareivji soļoja gar dzeloņstiepli, aiz kuras varēja redzēt zilas mucas. Šai apgaismojumā viņu indīgi zaļā formas tērpa krāsa šķita zilgana kā slīkoņa āda.