Panotarosa gulēja. Tālu jūrā šūpojās dažu zvejnieku laivu vadu gunis. Šur tur no vārtiem uz vāji apgaismotā bruģa krita kāda vēlīna pārīša dubultēna. Pie debesīm slīdēja mākoņu izķēmotais mēness sirpis, ar to konkurēja tālu saredzamais, mirdzošais viesnīcas uzraksts. Neona burts «O» krampjaini raustījās, droši vien bija bojāts kontakts.
Taču gulēja tikai pilsētas centrs. Kalna austrumu nogāze, kur kustējās daudzi lukturi, joprojām atgādināja iztraucētu skudru pūzni. Ap pieci simti kareivju arī tagad turpināja drudžainos meklējumus. Mūns pasmīnēja. Viņš nekad nebija varējis iedomāties, ka bumba var pazust kā kniepadata siena kaudzē.
Viesnīcas vestibilā Mūns mazliet aizkavējās, lai apskatītu savu attēlu spoguļsienā. Gandrīz visas lustras bija nodzēstas. Pustumsā palmas un koloņas vēl vairāk atgādināja džungļus. Aiz palmu zara viņā lūkojās svešāda nogurusi seja — viņš pats.
— Labvakar, senjor! — dons Benitess, pieceldamies no krēsla, kurā bija snaudis, izsoļoja no tumsas gaismas strēlē. — Pareizāk sakot, ar labu nakti!
— Vai Ramiross sen kā atgriezies?
— Apmēram pirms stundas. Viņš tieši sadūrās ar Hjū Braunu, kas gāja projām no senjoras Rodžeras. Abi tā plosījās, ka man vēl tagad galva sāp. Nekādi nevaru aizmigt.
— Vai jūs gultā kādreiz esat gulējis?
— Reizēm guļu, — dons Benitess pasmaidīja. — Mani tādās reizēs aizvieto sieva. Bet arī tā nav īstā atpūta, visu laiku grozos, domāju, vai tikai viesnīcā kaut kas nav noticis.
— Vai jums gadījies redzēt viesnīcā Rozitu Bairdu? Ne jau tagad, pirms gaisa katastrofas.
— Nekad, — šveicars pārāk ātri atbildēja.
— Vai padres Antonio nēģeris bieži nāk šurp?
— Bieži gan. Parasti paliek uz ielas, bet dažas reizes uzkāpa augšā… Sakiet — kas kaprālis Milss par cilvēku? — Mūnam par lielu izbrīnu, arī dons Benitess kaut ko pajautāja.
— Kādā ziņā?
— Mēģināju patērzēt ar viņu, bet viņš klusē. Sākumā nodomāju — kurlums, bet viņš taču jums parasti jautā «uz kurieni?». Varbūt viņam tāds dienests …
— Varbūt, — Māns atturīgi pateica. — Kad ir nacionālās loterijas nākamā izloze?
— Šosvētdien. Es tur vienmēr laimēju.
— Arī pērkat biļetes?
— Nē, bet es saņemu komisijas naudu. Tūristiem slinkums pašiem pārbaudīt sarakstu.
— Vai Evelīna Rodžera devusi jums pārbaudīt savējās?
— Nē, viņa ir prātīga sieviete, neskatoties uz ekscentrisko ārieni. Un nauda viņai nav visai vajadzīga.
— Bet man stāstīja …
— Zinu, zinu … Starp mums runājot, — dons Benitess pazemināja balsi, — par istabu viņa jau divas nedēļas nav maksājusi. Bet viņa var dzīvot uz kredīta kaut veselu gadu. Vislabākā reklāma viesnīcai… Loterija domāta nabaga ļaudīm vai dienderiem, kuriem vienalga — palaist miljonus spēļu namos vai nopirkt biļeti par simts pesetām.
Uz tepiķotā marmora kāpnēm atskanēja klusi soļi, kas pārgāja spalgā stakato, tiklīdz Lellīte nokāpa vestibilā. Viņas seja šķita bālāka nekā citās dienās, iespējams, vājās apgaismošanas dēļ.
— Saņemiet! — viņa nevīžīgi nometa uz letes paku jaunu naudas zīmju. — Parāds un mēnesi uz priekšu! — Neievērodama šveicaru, kas dziļi palocījās, viņa pagriezās pret Mūnu: — Mister Mūn, vai jūs neuzaicināsiet mani savā istabā? Man jākonsultējas ar jums par kādu manas jaunās filmas epizodi.
Lellīte apsēdās tai pašā tumši sarkanajā krēslā, kurā bija sēdējusi pagājušo reizi. Mūns bija jau pamanījis, ka tas pievelk visus ar magnētisku spēku. Varbūt tāpēc, ka zilu krēslu viesnīcā bija pārāk daudz.
Mūns aizdedzināja citu pēc citas griestu lampu, stāvlampu, pat naktslampiņu. Nez kādēļ viņam neparko negribējās palikt ar Lellīti divatā krēslainā istabā, zinot, ka aiz sienas, iespējams, noslēpušies tie divi, kuru ēnas toreiz krita uz balkona. Tagad bija labi redzams, ka aktrise patiešām izskatās citādāk nekā parasti. Gandrīz bez grifha, mazāk iedegusi nekā kakls un kailie pleci, seja likās nogurusi.
— Par kādu epizodi jūs gribat konsultēties? — Mūns pārtrauca pārāk ieilgušo klusumu.
— Kurā slepenpolicists savāc pierādījumus par vīra neuzticību.
— Nākamā vīra, — Mūns izlaboja.
— Tā ir tikai formalitāte, — Lellīte nopūtās. — Sākumā divas trīs naktis, kas līdzinās bumbas sprādzienam Āfrikas mūžamežos, pēc tam tev uzrāda vekseli, par kuru nākas maksāt gadiem ilgi.
— Par kādām naktīm jūs runājat? — Mūns izklaidīgi vaicāja.
— Par pirmo pazīšanos ar Ramirosu, — Lellīte iesmējās. — Par ko gan citu? Nu, ko jūs varat man ziņot? *
— Kā pieņemts teikt pie mums tādos gadījumos: «Izmeklēšana norit sekmīgi, policija ir noziedzniekam uz pēdām, bet aiz taktiskiem apsvērumiem spiesta pagaidām klusēt…» Pacietieties mazliet, pēc dažām dienām viss noskaidrosies… Un kā jums ar Hjū Braunu?
— Man tāds iespaids, ka viņš par jums interesējas vairāk nekā par mani.
— Un vēl par ko?
— Par Ramirosu.
— Starp citu, jūs, šķiet, iepazināties ar viņu restorānā «Kukarača»?
— Jā. Bet kāds tam sakars ar Hjū Braunu?
— Tagad jautājumus uzdodu es. — Mūns uz brīdi apklusa. — Vai sen pazīstat Rodu Gaetano?
— Es varētu jums neatbildēt, bet, lai sagādātu jums prieku, pateikšu — sen.
— Kopš «Bizoņu» laikiem?
— Jā.
Mūns pieceļas.
— Esmu spiests jūs brīdināt — ja mēģināsiet aizbraukt no Panotarosas, nekavējoties pieprasīšu orderi jūsu apcietināšanai.
— Klausieties, Mūn, — Lellīte lēnām piecēlās no krēsla un pienāca pavisam tuvu. Tieši savā priekšā Mūns redzēja viņas nicīgi piemiegtās acis. — Izbeidziet šos jokus! Jūs tikai nokļūsiet muļķīgā stāvoklī! Rodam daļēji pieder kinostudija «Artija», kur uzņēma manu pirmo filmu. Citādi starp mums nekas nav bijis — ne tumšu padarīšanu, ne gultas … Bet «Bizoņi», Bruklīnas doku rajona netīrās ielas, pamestā kapsēta, kur pilnīgā tumsā khisuciešot kāvās ar nažiem, uzvarētāju godināšana dūmos tītā, lētā