bāriņā ar drebulīgu mūzikas automātu un duci noleijerētu skaņuplašu — jā, tas viss patiešām bija. Tā ir mana jaunība. Un, pat ja gribētu atteikties tagad no tās, nevarētu. Tieši viņai man jāpateicas par to, ka kļuvu Holivudas zvaigzne. Tā bija viņa, kas iemācīja mani kairinoši smaidīt priekšplānā, kamēr dibenplānā vīrieši izcaurumo cits citu ar pistolēm …
— Vai nav pārāk vēls sentimentālām atmiņām? — Mūns pasmīnēja. — Nezinu, kā jūs mēdzat pavadīt naktis, bet man gribas gulēt.
— Bet man nospļauties uz to, ko jūs gribat… Ja jau esat mani ievilcis šai muļķīgajā sarunā, tad arī pabeigsim to. — Viņa izņēma no kabatas platīna portsigāru, uz kura ar sīkiem rubīniem bija izlikts ģenerāļa Vestmorlenda veltījums, un nervozi aizsmēķēja. — Pēc viena tāda kautiņa mūsu banda bija kļuvusi slavena, bet Džo nokļuva cietumā… Man bija toreiz sešpadsmit gadu, Džo bija bandas vadonis. Es ļoti lepojos ar to, ka viņš mīl tieši mani un tagad sēž ieslodzījumā par īstu slepkavību. C. B. C. televīzijas studija nolēma uzņemt par mums dokumentālu filmu, bet bez Džo piedalīšanās tas bija gandrīz neiespējami, viņš bija velnišķīgi efektīgs, kad rīkojās ar nazi.. . Viņi sarunāja, lai Džo atlaiž uz filmēšanu policistu apsardzībā. Džo aizbēga, pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzkāpa uz jumta, bet policisti — viņam pa pēdām. Virs viņiem pavisam zemu riņķoja televīzijas helikopters, bet operators, pats riskēdams dabūt pierē nejaušu lodi, tikai uzņēma un uzņēma … Režisors bija prātīgs, nosēdināja mani kontroles televizora priekšā un lika sekot medībām. Mani rādīja starp vajāšanas kadriem. Tad manam zēnam, viņš bija tikai mazliet vecāks par mani, iedragāja kāju un viņš nogāzās. Kamēr Džo krita no sa- zin kāda stāva, helikopters krita līdz, un visu to noraidīja uz ekrāniem pamīšus ar manu seju. Bet stundu pirms viņa bērēm pie manis atnāca režisors un teica: «Bērniņ, tas bija vienkārši kolosāli, skatītāji ir trakā sajūsmā, kontrakts ar Holivudu ir man kabatā, apsveicu!» . .. Un, kad pārējie apglabāja Džo, es jau sēdēju lidmašīnā un ļoti lepojos ar to, ka biju kļuvusi kinozvaigzne.
Lellīte aizgāja, bet līdz nāvei pārgurušais Mūns vēl vienmēr nelikās gulēt. Viņš gaidīja jaunāko ziņu nakts izlaidumu. Ņujorka translēja mūziku. Nekad vēl moderno deju mežonīgie ritmi nebija viņam likušies tik nejēdzīgi un nogurdinoši. Tomēr viņš ar varonīgu pacietību turpināja gaidīt. Būs vai nebūs? Beidzot dziedātāja muzikālo klaigāšanu nomainīja diktora balss. Pasaule, kā allaž, bija notikumu pilna. Mūns palaida tos gar ausīm. Bet, lūk, pērkonam līdzīgi beidzot atskanēja vārds, ko viņš bija gaidījis ar tādu nepacietību, — Panotarosa!
«Līdz šim nevienam nezināmais spāņu zvejnieku ciemats Panotarosa, par kuru cilvēce uzzināja pavisam nesen sakarā ar slavenās kinoaktrises Evelīnas Rodžeras uzturēšanos un gaisa katastrofu, jau atkal pretendē uz vietu pasaules vēsturē.
Pirms stundas uz «New-York Times» redakciju piezvanīja slavenā gaišreģe mis Minerva Zingere. Viņa paziņoja, ka telepātiska seansa laikā tai kļuvis zināms, ka Panotarosai draud lielas briesmas, kas saistītas ar radia- ciju. Kā ziņo mūsu korespondents, gandrīz vienlaikus Stokholmā iznācis avīzes «Dagbladet» speciālizdevums ar Svena Krāgera reportāžu «Radioaktīvā nāve zem Spānijas debesīm». Zviedru žurnālists apgalvo, it kā amerikāņu bumbvedējs, kas pirms dažām dienām sadūries virs Panotarosas ar degvielas lidmašīnu, vedis ūdeņraža bumbas. Viena 110 tām krītot izšķīdusi. Pentagona pārstāvis kategoriski noliedz šo faktu.»
PANOTAROSA 1966. g. 25. martā
OTRĀ GRĀMATA
DIVKAUJA VIRS BEZDIBEŅA
PANOTAROSA 1966. g. 25. martā
PRESES KONFERENCE
Mūns pamodās samērā agri. Aiz stikla zalgoja jūra, pa zaļo linoleju dejoja saules vizma. Viņš nomazgājās aukstā dušā un izdzēra melnu kafiju. Est negribējās, pat smēķēt ne. Pēc dažiem dūmiem Mūns nolika cigāru un ieslēdza tranzistoru. Ņujorka atkārtoja tikai savu vakardienas ziņojumu, pārējās amerikāņu stacijas runāja par visu ko, izņemot Panotarosu. Toties Marseļa angļu valodas pārraidē, atsaucoties uz zviedru žurnālista rakstu, veltīja šim notikumam diezgan lielu uzmanību.
Avarējušais bumbvedējs bija no tām lidmašīnām, kas veic diennakts atompatruļu gar sociālistisko valstu robežām saskaņā ar programmu «24 no 24 stundām». Pacēlies
no savas bāzes Fort Smitā Nebraskas štatā ar četrām ūdeņraža bumbām, bumbvedējs B 52 ar numuru 13-37 bija pārlidojis Kluso okeānu, Āziju un Eiropu. Virs Panotarosas tas ņēma degvielu atceļam pāri Atlantijas okeānam. Franču radiokorespondents bija paguvis intervēt pazīstamo atomfiziķi profesoru Bagarē-Kaširēnu. Profesors paskaidroja: ja viena no bumbām tiešām sašķīdusi, tad cilvēkiem, kam bijusi tuva saskare ar šķembām, draud radioaktivitāte no brīvībā tikušajām urāna un plutonija daļiņām, kā arī cieto gamma staru apstarojums. Viņš atgādināja, ka tas esot jau desmitais gadījums, kad amerikāņi pazaudē atombumbas. Līdz šim sprādziens neesot noticis tādēļ, ka drošinātāji bijuši kārtībā. Taču tas, ka Savienoto Valstu teritorijā pazaudētajai bumbai no sešiem drošinātājiem pieci nav funkcionējuši, pierāda, ka katastrofas iespēja ir pārāk liela.