Kad Mūns jau gribēja izslēgt radio, viņš izdzirdēja kaut ko tādu, kas lika viņam pielēkt kājās.
«Rotā spāņu policija apcietinājusi amerikāņu kara jūrniekus, kas ieveduši narkotiskas vielas no Singapūras. Ir pamats domāt, ka viņi darbojušies ciešā saskarē ar amerikāņu noziedznieku sindikātu …»
Rota! Jūras kara bāze, kur dienē Rozita! Tas bija laimīgs gadījums, par kādu sapņo katrs detektīvs. Mūns nodzina bārdu, uzvilka tīru virskreklu un gandrīz svētku noskaņā nokāpa lejā uzzināt no dona Benitesa pēdējos jaunumus.
Vestibils šķita krietni izmainījies. Tūristu bija pamaz. Tie sēdēja pulciņos pa četriem pieciem, galvas kopā sabāzuši, un bažīgi laiku pa laikam pameta acis uz četriem vīriešiem vestibila vidū. Viens no tiem pacienāja biedrus ar plakanas pudeles saturu. Cits, mājīgi atlaidies atzveltnes krēslā, kaut ko pierakstīja bloknotā. Līdz Mūnam atlidoja dzīva tērzēšana franču un spāņu valodā.
— Žurnālisti! — uztvēris viņa skatienu, satraukti čukstēja dons Benitess. — Uzklupa kā vanagi! Vai jūs jau dzirdējāt? Runā, it kā šķembas nevis ķīmiski saindētas …
— Bet radioaktīvas? — Mūns pabeidza.
— Klusāk! — šveicars nošņāca. — Sadzirdēs vēl tūristi, lai dievs nedod! Viesnīcā nepaliks neviena cilvēki Saimnieks man par to galvu noraus … Slarp citu, pa vilni 15,2 pirms dažām dienām to jau ziņoja, — dons Benitess čukstēja.
— Kas tas par vilni? — Mūns brīnījās.
— Pagrīdes raidstacija «Pireneja», — dona Benitesa čuksti izklausījās gandrīz šaušalīgi. — Tikai nedomājiet, ka pats klausījos, man citi stāstīja… Labrīt, senjora Stainhantera! Kā gulējāt? Cerams, labi? — šveicars palocīdamies sveicināja pavecu amerikānieti.
— Rēķinu! — viņa izņēma no somiņas čeku grāmatiņu.
— Braukt projām tik brīnišķīgā laikā? — dons Benitess noplātīja rokas. — Un bez tam, senjora, te tik daudz jūsu tautiešu. Tādēļ vien būtu vērts palikt.
— Bet šīs briesmīgās baumas. Pa radio ziņots, it kā mūsu lidotāji pazaudējuši atombumbu. Vai viņi tiešām nevarēja atrast kādu piemērotāku vietu?
— Vai tad mūsu laikos var ticēt tam, ko ziņo radio un avīzes? — dons Benitess sašuta.
— Labi, es padomāšu. Bet jūs tikmēr uzziniet, vai man pienākas apdrošinājums par sabojātu atpūtu, ja šīs jezgas dēļ nāksies aizbraukt.
— Varat paļauties uz mani! — dons Benitess godbijīgi sveicināja un atkal pagriezās pret Mūnu:
— Šodien no Amerikas ieradies profesors Stārks, slavenais speciālists staru slimībā … Un zināt, kas vēl dzīvo mūsu viesnīcā? Ne par ko neuzminēsiet… Svens Krā- gers …
Donam Benitesam nācās pārtraukt sarunu, lai nomierinātu laulāto pāri no Šveices. Šoreiz viņam neveicās — varbūt tādēļ, ka šveicieši vāji prata angliski. Apsolījis atsūtīt apkopēju ceļa somu sakravāšanai, dons Benitess atkal čukstēja:
— Svens Krāgers ir pazīstams zviedru žurnālists. Tāda reportāža, ka mati ceļas stāvus. Katru sīkumu izošņājis!
— No kurienes jums zināms par šo reportāžu?
— To pārraidīja «Pireneja» no pirmās līdz pēdējai rindkopai. Sešos no rīta.
— Bet tas vēl nepierāda, ka viņš dzīvo viesnīcā, — Mūns pasmaidīja.
— Kā gan citādi? Tādas detaļas, ka taisni jāpabrīnās… Piemēram, par mani, it kā es pārdodu svētos. Viņu tikko izsaukuši uz pratināšanu pie ģenerāļa Debldeja, pats dzirdēju … Viņš dzīvo ar viltotu uzvārdu, proti… — dons
Benitess pēkšņi aizvēra muti un izteiksmīgi parādīja uz kāpnēm.
Pārlēkdams uzreiz divus pakāpienus, lejā noskrēja Mūnam pazīstamais zviedrs. Tumši pietvīkusi seja liecināja, ka viņš tuvu infarktam.
— Ko vēlaties, senjor Lundholm? — dons Benitess līdzjūtīgi apvaicājās.
— Pasūtiet biļeti uz autobusu! Rīt braucu projām! — zviedrs uzbļāva.
— Kas vainas? Vai jums te vairs nepatīk?
— Šie nolādētie jeņķi uzdrošinās apgalvot, ka esmu spiegs no laikraksta! Gēteborgā visi zina, ka esmu godīgs komersants … Nekaunība!
— Jā, jā, — dons Benitess līdzjūtīgi pamāja, tad atkal pārgāja uz čukstiem: — Jūs jau nu gan varētu atzīties, vismaz tagad, projām braucot, senjor Krāger!
— Kas par Krāgeru? — zviedrs saniknojās vēl vairāk.
— Mani sauc Lundholms!
— Piedodiet, pārteicos, — dons Benitess dziļi palocījās.
— Un tomēr — vai tas par ūdeņraža bumbām ir tiesa, jeb vai jūs pats izgudrojāt?
— Jūs te visi esat jukuši! Es nekavējoties braucu projām! Sagādājiet mašīnu! — Lundholms uzkliedza un izmetās uz ielas.
Šveicars pavadīja viņu ar vainīgu skatienu, tad nopūties uzrunāja Mūnu:
— Redziet nu, trīs cilvēki jau brauc projām. Un kas būs tālāk? — Tad, kaut ko atcerējies, viņš iesita sev pa pieri. — Visu šo uztraukumu dēļ esmu jums aizmirsis pateikt, ka senjora Ramirosa durvīm uz viņa pieprasījumu pielikta jauna atslēga.
— Vai esat pārliecināts, ka tas mani interesē?
Sarunu pārtrauca majors Melbričs, kas aicināja žurnālistus pie ģenerāļa. Mūns pievienojās. Majors viņu īgni uzlūkoja, tomēr neko neteica. _
Ģenerāļa istaba izskatījās plašāka nekā pagājušajā reizē. Iespējams, tāpēc, ka visi logi bija atdarīti, balkona un savienojamās durvis plaši atvērtas. Visur stāvēja vāzes ar rozēm — tumši sārtām, tējas, baltām. Ziedu aromāts saplūda ar dārga odekolona smaržu. Atskaitot ģenerāli Debldeju, istabā atradās jauniņš seržants un kaktā pa pusei paslēpies gara auguma, privātā ģērbies kalsnējs cilvēks ar šauru, inteliģentu seju. Uz galda stāvēja četri mikrofoni, kuru vadi sniedzās majora Melbriča istabā.
Žurnālisti trokšņaini iegāzās telpā un, bez uzaicinājuma apsēdušies, aizsmēķēja gādīgi sagatavotās cigaretes un cigārus. Vienīgi kāds francūzis ar gaskonieša bārdiņu deva priekšroku paša pīpei.