— Atvainojiet šo iebrukumu, ģenerāli! — Mūns nogaidīja, kamēr tas paspieda rokas viesiem. — Kā redzams, esmu iekļuvis preses konferencē. Varbūt man labāk aiziet?
— Tieši otrādi! — ģenerālis Debldejs ar viesmīlīgu žestu norādīja uz brīvu krēslu. — Turklāt šī ir tikai neliela draudzīga tikšanās. Preses konferences parasti sasauc, lai kaut ko atmaskotu vai noslēptu, bet mēs šodien iepazīstināsim vienīgi ar kailiem faktiem… Esiet pazīstami: visapburošākā meitene amerikāņu armijā, leitnante Rozita Bairda, mūsu spāņu tulks, bet šoreiz turklāt šīs improvizētās pieņemšanas saimniece!
Uz savienojamo durvju sliekšņa stāvēja Rozita ar paplāti rokās. Kausu, glāžu un glāzīšu stiklu klāja ledaina rasa, aiz tās vizuļoja daudzkrāsaini šķidrumi. Viņa pati baltajā, iecietinātajā frencī, gurniem pieguļošajos, īsajos svārciņos un kurpēs ar smailiem papēžiem atgādināja kārdinošu stjuarti no reklāmas plakāta. Ģenerālis deva žurnālistiem laiku apbrīnot viņas augumu, tad turpināja:
— Franču tulks — seržants Sanermons, starp citu, pieder pie senas franču dzimtas, kas Luija XV laikā pārcēlusies uz Jaunorleānu.
Žurnālists ar smailo bārdiņu briesmīgā akcentā paziņoja, ka pats lieliski runājot angliski, otrs francūzis tam piebalsoja.
— Jo labāk! … Seržant Sanermon, jūs esat brīvs! Kādu sulu, kungi? Apelsīnu, granātu, ananasu? Vai varbūt kaut ko stiprāku? Ieteicu «Manhetenas projektu», majors Melbričs ir īsts meistars tā pagatavošanā.
Žurnālisti izvēlējās kokteiļus. Vienīgi francūzis ar gaskonieša bārdiņu, paziņojis, ka pirms pusdienām dzerot tikai aperatīvu, deva priekšroku savai pudelei. Viņa kolēģis nocēla plecā pakārtu reportiera magnetofonu.
— Varat nepūlēties! — ģenerālis viņu apstādināja. — Blakus istabā nolikti četri magnetofoni ar lielisku ste- reoskaņu. Vēlāk saņemsiet gatavu ierakstu.., Tātad sāksim! Ļoti priecājos, ka te ir klāt misters Mūns, viens no mūslaiku gudrākajiem detektīviem, cilvēks, no kura neko nav iespējams noslēpt. Tā ir labākā garantija, ka informācija, ar ko jūs iepazīstināšu, atbilst īstenībai.
Žurnālisti uzņēma šo joku ar piekrišanas smiekliem, kuriem pievienojās arī ģenerālis. Tikai francūzis ar bārdiņu viltīgi vaicāja:
— Kāpēc tad jūs slēpāt šo īstenību veselas sešas dienas?
— Mēģināšu paskaidrot, — ģenerālis pamāja. — Mums, pretizlūkiem, ir paruna: «Vienīgais ienaidnieks, no kura nav glābiņa, ir panika.» Bez tam bumbvedējs bija pazaudējis svarīgas slepenas ierīces, tādēļ no kara noslēpuma viedokļa būtu bijis nepiedodami pievērst sabiedrības uzmanību Panotarosai.
— Vai tās jau atrastas? — jautāja viens no spāniešiem.
— Nē. Būšu atklāts — tieši tādēļ mēs bijām spiesti atsaukt zviedru žurnālista Svena Krāgera sniegtās ziņas. Tās tā arī būtu palikušas avīžu sensācija, kādas izgudro gandrīz katru dienu, ja tām pa pēdām nesekotu pazīstamās gaišreģes Minervas Zingeres paziņojums. Lai cik skumji tas būtu, mani tautieši vairāk tic kāršlicējām nekā presei. Zingeres paziņojums izraisīja īstu vētru — tālruņi zvanīja bez apstājas, un prezidents, kuram sabiedriskā doma liekas svarīgāka par slepenību, deva rīkojumu …
— Starp citu, kāpēc neesat aicinājuši Svenu Krā- geru? — bārdainais francūzis atkal pārtrauca.
— Mums vēl nav izdevies izdibināt, zem kāda vārda viņš slēpjas. Ja Krāgers uzskata par labāku palikt ēnā, tad tā ir viņa personīgā darīšana. Es pats arī dažos gadījumos esmu par slepenību un netraucēju citus sekot šim principam, — ģenerālis pasmaidīja, bet žurnālisti smējās. Spriežot pēc visa, bija jūtams, ka viņš iekarojis to simpātijas.
Pie durvīm pieklauvēja. Majors Melbričs atslēdza. Ieraudzījis padri Antonio un vietējo mācītāju, viņš jautājoši paskatījās uz ģenerāli.
— Aiciniet, aiciniet! … Lūdzu apsēsties!
— Vietējie iedzīvotāji ir nobažījušies, — padre Antonio sacīja. — Viņi palūdza mūs, savus garīgos ganus, uzzināt visu patiesību, lai cik nežēlīga tā arī būtu. v
— Vispirms, padre, atļaujiet pateikties jums par brriifš- ķajām rozēm! — ģenerālis cieši paspieda viņam roku un paskaidroja žurnālistiem. — Taisni šodien ir mana dzimšanas diena. Un vislabākā dāvana man šai dienā ir tas, ka varu jums paziņot — vairs nav ne mazākā pamata uztraukumam … Majors Melbričs pastāstīs jums, kas veikts!
Atšķirībā no ģenerāļa majors netiecās pēc popularitātes. Runa bija īsa un zināmā mērā līdzinājās viņa paša nevainojami taisnajam matu celiņam.
— Dažas dienas mēs zaudējām, izdarot iepriekšēju izlūkošanu, pēc tam izdevās noteikt apdraudēto rajonu. Sašķīdušās bumbas pamatmasa laimīgā kārtā sadragājusi Melnās alas velvi un iekritusi pazemes ezerā, no kurienes mēs esam izzvejojuši gandrīz visas šķembas. Pārējās, kas bija nokritušas alas apkaimē, atrastas jau agrāk. Darbus Melnajā alā nobeigsim šovakar.
— Un kādi meklējumi tiek veikti kalna nogāzē? — otrs francūzis painteresējās.
— Meklējam slepenās ierīces, — majors strupi atteica.
— Un tagad varu iepriecināt jūs ar mazu sensāciju! — ģenerālis Debldejs piecēlās. — Pirms vairākiem gadiem žurnālistu uzmanību saistīja viena no pasaules izcilākā speciālista staru slimībā profesora Stārka pazušana. Jūs droši vien atceraties, ka viņš bez kāda iemesla pārtrauca darbu pētniecības institūtā un pēkšņi aizbrauca no Čikāgas nezināmā virzienā … Paklīda baumas, ka viņu nolaupījuši krievi… Daru jums zināmu, ka profesors Stārks strādā pie mums! — Ģenerālis iestarpināja pauzi, ko aizpildīja izbrīna saucieni, un, izbaudījis efektu, nobeidza: