— Profesor, piecelieties un parādieties presei!
— Ko? — kaktā sēdošais kalsnējais cilvēks izklaidīgi vaicāja. — Vai jūs par mani runājat?
Viens no spāņu žurnālistiem ķērās pie fotoaparāta, bet ģenerālis ar smaidu aizkavēja viņu:
— Skatīties un pat aptaustīt — cik vien vēlaties! Bet fotografēt aizliegts! Priekšniecība uzskata profesoru par slepenu objektu. Kā redzat, viņam, lai saglabātu kara noslēpumu, nācies pat nodzīt savu slaveno bārdu!
Pirmais iesmējās francūzis ar ķīļbārdiņu. Taču arī pārējie prata novērtēt ģenerāļa smalko ironiju attiecībā uz spiegu māniju.
— Lūk, — ģenerālis turpināja, — profesors apliecinās jums, ka, pateicoties laikā spertajiem piesardzības soļiem, vietējiem iedzīvotājiem it nekas nedraud, atskaitot vienīgi alkoholismu. Man ziņoja, ka pēc mūsu kompensācijas izmaksas attiecīgo izpriecu vietu apmeklēšana strauji augusi. Kas attiecas uz augsnes radioaktīvu piesārņošanu, tad Panotarosa joprojām paliks viena no visveselīgākajām kūrvietām uz zemeslodes.
— Un kā ar jūru? — viens no spāniešiem jautāja, — Nav taču izslēgts, ka daļa šķembu iekritusi līcī, bet ūdens, kā zināms, palielina radioaktivitāti.
— Pilnīgi izslēgts! Rēķinādamies, ka tādas baumas var rasties, mēs esam ielūguši spāņu valdības locekļus, kuri ieradīsies rīt mūsu sūtņa pavadībā. Tiks sarīkoti ūdens- svētki, kuru programmā ietilps arī peldēšanās. Šo svētku zvaigzni jūs tūlīt ieraudzīsiet.
Majors Melbričs jau stāvēja pie durvīm. Tikko ģenerālis deva zīmi, tās atsprāga vaļā un istabā ielauzās žilbinošu staru straume. Evelīnai Rodžerai bija mugurā īss tērps no metāla plāksnēm, ko saturēja kopā bronzas va- žiņas. Metāls izstaroja tādu spožumu, ka apžilba acis.
— Lūdzu, — ģenerālis pasmaidīja, — Evelīna Rodžera, Holivudas zvaigzne, Amerikas lepnums! Tagad varat gan skatīties, gan fotografēt!
Kādas desmit minūtes žurnālisti apbēra Lellīti ar jautājumiem un cītīgi pierakstīja savas piezīmju burtnīcas. Izmantodams šo brīdi, padre Antonio noliecās pie Mūna.
— Starp citu, vakar kāds pārvedis uz viņas kontu Pedro Himenesa bankā ļoti lielu summu, — viņš pačukstēja.
— Kurš?
— Anonīms ziedotājs. Esmu pārliecināts, ka tas ir Hjū Brauns, — garīdznieks pētījoši paskatījās uz Mūnu.
Ģenerālis, kas bija pacietīgi gaidījis, kamēr žurnālisti apmierinās savu ziņkāri, pacēla roku.
— Bet tagad dosim mis Evelīnai nelielu atelpu. Rīt jūs esat ieaicināti uz svinīgām brokastīm marķīza Kastelmares pilī. Tās notiks pirms ūdenssvētkiem. Marķīza dzimta ir ļoti sena, tāpat kā VIII gadsimtā celtā pils. Vakarā pilī tiks sarīkots rauts. Es ceru, ka žilbinošās Evelīnas Rodžeras klātbūtne un jūsu korespondences izkliedēs ļaunprātīgos izdomājumus un baumas. Spānija ir mūsu draugu zeme, un mums būtu ļoti žēl, ja šīs nelaimīgās bumbas dēļ, no kuras vairs nav jābīstas, Panotarosa zaudēju tūristus un ienākumus.
— Vai esat pārliecināts, ka sašķīdusi tikai viena bumba? — bārdainais francūzis jautāja.
— Ja tas ir joks, tad labprāt pasmiešos kopā ar jums, — ģenerālis sfeprotoši pasmaidīja. — Bet, ja jūsu jautājums izriet no man labi saprotamās vilšanās, ka no Panotarosas nekādu sensāciju vairs nevarēs izsist, tad pašā noslēgumā pasniegšu jums vēl vienu pārsteigumu.
Ģenerālis ieturēja zīmīgu pauzi un gluži kā iluzionists, kas ar efektīvu žestu izvelk no tukša krātiņa rēcošu tīģeri, pacēla balsi:
— Krievi medī slepenās ierīces. Panotarosas tuvumā konstatēta viņu zemūdene, tā raida šifrētas pavēles. Par to arī rakstiet!
Mūns šai brīdī nez kādēļ atcerējās savu pirmo apmeklējumu cirkā. Mājās māte pēc tam jautāja, kas viņam visvairāk paticis, un viņš bez vilcināšanās atbildēja: «Burvis! Es jau iepriekš zināju, ka viņš sazāģēs tanti un to atkal salīmēs, bet pa kuru laiku viņš vēl paguva noslēpt tās cepurē dzīvu trusi?»
Ģenerālim bija izdevies panākt savu. Kad nobeigumā žurnālistus uzaicināja uzdot jautājumus, gandrīz neviens nerunāja par radiāciju.
— Atļausiet man? — Mūns pacēla roku. — Gribu kaut ko pajautāt majoram Melbričam. Majora kungs, kāpēc gan jums nepameklēt slepenās ierīces Svētlaimīgās vientulības salā?
— Jūs esat jokupēteris, mister Mūn, — viņš atsaucās ar smīnu. — Bet tas ir vēl bīstamāk nekā būt filozofam!
GVENDOLĪNAS VĒSTULE
Gaitenī Mūnu panāca profesors Stārks.
— Šķiet, esmu jūs jau kaut kur sastapis, — viņš nedroši teica, tuvredzīgām acīm ieskatīdamies Mūna sejā.
— Jā, pirms daudziem gadiem pie profesora Holmena.
— Pie Holmena? Kā tad, labi atceros tos laimīgos laikus, kad man vēl nebija atņemtas tiesības apciemot draugus, — profesors nopūtās.
— Es jūs arī pazinu tikai ar grūtībām, jūs pa šiem gadiem esat stipri izmainījies.
— Tas nav nekāds brīnums! Biju zinātnieks, bet tagad esmu kļuvis par slepenu objektu, — profesors skumji smējās, atvērdams ciemiņam istabas durvis. — Pasēdiet pie manis! Negribas palaist garām izdevību patērzēt par senajiem laikiem. Rīt mani jau atkal var iebāzt kastē aiz septiņām atslēgām.
— Tajā pašā, kurā jūs pirms sešām dienām atgādāja uz Panotarosu, lai tikai šodien izvilktu dienas gaismā? — Mūns pasmaidīja.
— Pirms četrām, — profesors precizēja.
— Jums jāaizsūta pateicības telegramma Minervai Zin- gerei. Ja nebūtu viņas, jums vēl joprojām būtu jāslēpjas nometnē. Tagad jūs vismaz dzīvojat viesnīcā kā visi normāli cilvēki, — Mūns pajokoja.
— Man arī te ne visai patīk. Pie profesora Holmena bija daudz omulīgāk, vai ne?