Mūns atcerējās grāmatu piebāzto Holmena dzīvoklīti, kas atradās tai pašā namā, kur dzīvoja Mūns. Atcerējās savādnieku saimnieku vecajos rītasvārkos, kas bija uzmesti pāri uzvalkam, un viņa melno pūdeli Kārlu. Pie Holmena pulcējās gandrīz vienīgi zinātnieki. Mūns ne vienmēr saprata viņu strīdu būtību, bet bija tik patīkami klusi sēdēt kaktā un no turienes klausīties zinātnieku sarunās. Profesors Holmens bija vācu emigrants, kam savā laikā nācies bēgt no hitleriešiem, visiem viņa paziņām bija diezgan progresīvi uzskati. Pēkšņi Mūnu sagrāba izmisīgas ilgas pēc mājām. Gribējās aizsūtīt visu pie velna, lai jau rīt atkal atrastos savā dzīvoklī Voterfrontstrītā, kur pa logiem varēja redzēt pa Hudzonu slīdošos tvaikoņus. Bet viņš tūdaļ apspieda šo nostalģijas lēkmi.
Pa profesora istabas logiem varēja redzēt laukumu. Tur cēla kaut ko līdzīgu Triumfa arkai, cirvju klaudzoņa visu laiku ielauzās abu sarunā. Profesors arī smēķēja cigārus, un Mūns labprāt aizpīpēja viņa piedāvāto Brazīlijas «su- perioru». No profesora čemodāna izvilktā «Napoleona» pudele vēl vairāk sasildīja atmosfēru. Bet, tikko Mūns pieminēja radiāciju, profesors smaidīdams aizbildinājās ar kara noslēpumu.
— Vienīgais, ko varu jums atklāt, ir tas, ka kopā ar mani atsūtīta vislieliskākā aparatūra, kāda jebkad izmantota radioaktīvu daļiņu meklēšanai. Tāda pati atradās nesen avarējušajā lidmašīnā «Globemaster».
Pamazām saruna ievirzījās teorētiskā plāksnē.
— Staru slimība vēl maz izpētīta, un pret to nav efektīvu līdzekļu. Kaula smadzeņu pārstādīšana, ko pielietojuši franču ārsti dienvidslāvu zinātnieku glābšanai, ne vienmēr dod pozitīvus rezultātus. Cilvēki mirst un turpinās mirt līdz tam laikam, kamēr netiks panākta kodolieroču pilnīga aizliegšana.
— Bet Panotarosā? — Mūns cerēja, ka konjaks atraisījis profesora mēli.
— Lūdzu, bez provokācijām, — profesors pasmaidīja. — Redziet, nopietnām briesmām šai gadījumā bija pakļauts tikai tas, kas atradās sašķīdušās bumbas tiešā tuvumā, pie tam pietiekami ilgi, lai cietie gamma stari iedarbotos.
— Vai jūs kaut ko saprotat no saindēšanās? — Mūns pēkšņi jautāja.
— Ne vairāk par jebkuru ārstu. Kara laikā man nācās strādāt uz hospitāļa kuģa, kur katrs ārsts bija vispirms hirurgs. Pēc kapitulācijas pie mums nogādāja dažus japāņus ar nopietniem radioaktīviem apdegumiem. Šim apstāklim man arī jāpateicas par tagadējo specialitāti.
Mūns tomēr izšķīrās pastāstīt par Šrīveru nāvi un savām hipotēzēm. Simptomu uzskaitīšana lika profesoram savilkt uzacis.
— Redziet, reizēm dažādu slimību ārējie simptomi ir līdzīgi, sākot ar vēdera tīfu un beidzot ar staru slimību. Bet, ņemot vērā, ka jau pirms Šrīveriem divi vietējie iedzīvotāji arī saindējušies ar desas konserviem, es daktera Enkarno vietā droši vien būtu noteicis to pašu diagnozi.
— Neaizmirstiet, ka pazudusi Šrīvera meita. Tātad ar konserviem tam visam nav nekāda sakara.
— Neredzu tur nekādas pretrunas, — profesors pakratīja galvu. — Inde, kas pazīstama ar botulīna nosaukumu, ir organiskas sairšanas produkts. Bet to iemācījušies radīt arī sintētiskā ceļā. Piemēram, jau kopš vairākiem gadiem botulīns ietilpst mūsu armijas ķīmisko ieroču arsenālā. To var ari iešļircināt kārbā, caurums tikpat kā nebūs saredzams.
Viņus pārtrauca klusi klauvējieni pie durvīm.
— Lūdzu iekšā! — profesors aicināja. Ieraudzījis pasta priekšnieku ar telegrammu rokā, Mūns pamāja profesoram.
— Atvainojiet, bet es meklēju jūs, mister Mūn.
— Kā jūs zinājāt, kur esmu? — Mūns vaicāja un tūdaļ pats uzminēja: — Dons Benitess pateica, vai ne?… Pie- sargieties no mūsu šveicara, profesor, nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņš zinājis par jūsu ierašanos vēl pirms tam, kopš atbraucāt… Vai atļausiet?
Uzaicinājis pasta priekšnieku tikmēr apsēsties, viņš iepazinās ar Donalda Kinga ziņojumu.
«Joahims Maria Šmits, pastāvīgā dzīves vieta Ķelnē, Princrupertalejā 6, būvuzņēmējs, cēlis Hamburgas — Minhenes autostrādi, raķešu poligonu 126 un citus lielākus kompleksus. Kopš 1963. gada viens no jauktās spāņu-vācu firmas «Stabil» direktoriem. Firma būvē militāros objektus pēc bundesvēra, spāņu kara ministrijas un daļēji amerikāņu armijas pasūtījumiem. Nacionālsociālistiskās partijas biedrs, izgājis denacifikāciju, par krimināliem pārkāpumiem nav tiesāts. Doktors Hanss Švein- furts, speciālists zobu protezēšanā, klientūra visaugstākajā sabiedrībā, taisījis mākslīgos zobus Konradam Adenau- eram.»
Mūnam nāca smiekli. Ne tikai tāpēc, ka Donalds Kings, it kā tīšām demonstrēdams savu informētību, ziņoja par bijušā kanclera liekajiem zobiem. Viņš smējās arī pats par sevi. Šmits, ko laikam kāds no kara ministrijas bija brīdinājis par ūdeņraža bumbām, aizbēdzis no radiācijas, un vēstule Mūnam bijusi tipiski vāciska humora paraugs, bet viņš to vācieti gandrīz vai ieskaitījis gangsteros. Mūns uzrakstīja jaunu pieprasījumu Kingam:
«Kas ir Pedro Himenesa bankas Malāgā faktiskais īpašnieks? Kam pieder Holivudas kinostudija «Artija»? Ziņas par liekiem zobietn un krūtīm nav nepieciešamas.»
Pasta priekšnieks paņēma lapiņu, bet aiziet vēl netaisījās.
— Nu, kas jums vēl uz sirds, — Mūns saprata pareizi. — Klājiet vaļā!
— Tiešām nezinu … Varbūt iesim uz jūsu istabu?
— No profesora man nav nekādu noslēpumu … Dodiet šurp!
Pasta priekšnieks piesardzīgi izvilka no kabatas foto- telegrammu. Beidzot! Roda Gaetano paraksta faksimils desmitkārtīgā pavairojumā. Un ar tām pašām ortogrāfis- kājām kļudam, kadas Muns redzēja uz marķīzam dāvinātās fotogrāfijas.
— Ņemiet! — Mūns aiz priekiem pasniedza piecdesmit pesetu naudas zīmi.