— Pielieciet vēl tikpat daudz, lai būtu apaļš rēķins, — pasta priekšnieks pamirkšķināja.
— Par ko?
— Par vienu telefona sarunu. Man iešāvās prātā, ka vēstule, par kuru interesējāties, piegādāta viesnīcā nevis 19. martā, bet tikai 20. no rīta. Tādā gadījumā tā varbūt aizsūtīta atpakaļ ar atzīmi «Adresāts te vairs nedzīvo», tāpēc arī piezvanīju uz Puente Alčezerilo pastu. Donja Karolīna apsolījās paskatīties.
— Cītība, ko izrādāt, lūkodami iztukšot manu kabatu, pelna visaugstāko atzinību, bet man nav ne mazākās pārliecības, ka Brauns atpakaļadresē uzdevis Puente Alčezerilo. No kurienes jums zināms, ka viņš nav uzrakstījis «Sahārā, Galvenajā oāzē, Kamieļa kungam»?
— Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — durvju spraugā parādījās galva. — Es esmu marķīzs Kastelmare! Senjor Mūn, vai jūs nevarētu uz mirkli iznākt laukā?
Gaitenī Mūns sadūrās ar donu Benitesu un donu Brito. Smagi elsdami.viņi stiepa saritinātu paklāju. Pazaudējis līdzsvaru, šveicars izlaida gleznu, ko turēja iežmiegtu padusē. Marķīzs paķēra to un, tikko neiegāzis Mūnam pa galvu, nomurmināja:
— Lūdzu piedošanu!… Jūsu istabā karājas viens bārdains tips. Viņš pilnīgi varēs aizvietot manu vectēvu pa mātes līniju — hercogu Viljaermosu!
— Vai jūs tomēr nepaskaidrotu?
— Rīt atbrauc manas meitas līgavainis, viņš pavada ministru … Jāsaved pils kārtībā… Ko tik nedara meitas laimes labad! … Jā, pavisam aizmirsu… Uzaicinu jūs uz rautu! Nebrīnieties, ģenerālis Debldejs piešķīris man pabalstu. Lielajiem inkvizitoriem pie viņa jāpamācās… Tātad jūs man aizdosiet to tipu ģimenes portretu galerijai?
— Ja jums nav iebildumu pret to, ka viņš griež leijerkasti, lūdzu!
— Tas ir taisni labi! Hercogs dievinājis mūziku, — un, iedrāzies kā viesulis istabā, marķīzs uzlēca uz galda un parāva gleznu. Tajā vietā, kur pirms tam bija nagla, parādījās liels caurums. Marķīzs, nolēcis no galda, ņēmās skraidīt pa istabu.
— Vai jums nav iebildumu, ja paķeršu līdz šo vāzi? Un šo spoguli? Cik aristokrātisks pelnu trauks!
— Uz tā ir viesnīcas «Holivuda» attēls, — Mūns brīdināja.
— Nekās, būs labi, zem smēķu galiem tikpat neredzēs … Don Brito, ņemiet šo te sarkano atzveltnes krēslu, pēc krāsas tas tieši pieskaņots gobelēniem, kas patapināti no Malāgas mākslas muzeja… Starp citu, — marķīzs piemiedza aci, — dons Brito atcerējies, ka drīz pēc tam, kad reaktīvais motors sagāza viņa mājokli kā kāršu namiņu, viņš redzējis trakā ātrumā aizjoņojam sen- joritas Gvendolīnas automobili un tajā cilvēku ar fantastisku masku. Tā viņam vismaz licies.
— Vai viņam varbūt liekas, ka uz šīs bildes patiešām attēlots hercogs Viljaermosa? Leijerkastnieka fantastiskajā maskā, ko? — Mūns norūca.
— Jūs man vēl pateiksiet paldies par to masku, — marķīzs pasmīnēja un, it kā izvairīdamies no tālākas sarunas, ātri satvēra krēslu. Gribēja uzvelt sev to mugurā, bet ievaidējies nolika atpakaļ uz grīdas. — Pēdējā laikā nezin kādēļ griežas galva, — viņš sūdzējās.
Marķīzs ar saviem palīgiem aizgāja, bet Mūns palika viens pusizlaupītajā telpā. Bez sarkanā atzveltnes krēsla istaba šķita zaudējusi savu īpatnējo seju. Caurums sienā hipnotizējoši pievilka kā indiešu jogu paša naba. Mūns skatījās uz sienu, acis nemirkšķinādams. Tapešu abstraktais zīmējums izplūda, siena šķita kā ekrāns. Uz tās, zibenīgi nomainīdami cits citu, aizņirbēja smadzeņu projicēti kadri. Naksnīgajās debesīs viena otrai tuvojas divas lidmašīnas, ellišķīga dārdoņa, sprādziens, ugunīga siena… Briesmīgs slapjš cilvēks lidotāja kombinezonā, ar skābekļa masku sejas vietā izķepurojas no tīkliem, norauj masku un baismīgā balsī kliedz, ka sācies karš… Sešpadsmitgadīgā Lellīte sēž kontroles televizora priekšā, redz trakā ātrumā projām slīdošu jumtu, skrejošas kājas, mežonīgu seju, lidojošas lodes… Lellīte, ģērbusies metāliskā tērpā, kas izstaro neciešamu mirdzumu, ienāk ģenerāļa istabā… Bila Ričija nespodri zilās, asarojošās acis. Padres Antonio caururbjošās acis… Ģenerāļa Debldeja vizošais pensnejs, kas paslēpj acis… Seja, acis, seja bez acīm, maska …
Visu šo asociāciju ķēdi bija izraisījis marķīza stāsts par fantastisko masku. Caur šo juceklīgo savārstījumu mēģināja izlauzties kaut kāda jēga. Bet notvert to Mūns nepaguva. Durvis, ko viņš bija aizmirsis pieslēgt, strauji atvērās. Uz sliekšņa stāvēja pasta priekšnieks. Mūnam, kas bija ar varu izrauts no stagnācijas stāvokļa, viņš likās līdzīgs erceņģelim Gabrielam, taču šis turēja rokā nevis liesmojošu zobenu, bet aploksni.
— To tikko atveda, — pasta priekšnieks satraukti stāstīja. — Vēstule nogulējusi Puente Alčezerilo jau vairākas dienas… Bet jūs sacījāt: «Sahārā, Kamieļa kungam! …» Nebūtu bijis manis, tā nogulētu līdz pastardienai! — pasta priekšnieks priecīgi nobēra, jau iedomādamies kabatā simts pesetu.
Mūns izrāva viņam no rokas aploksni. Vēstule bija adresēta misis Šrīvera i. Otrā pusē uzrādīta Puente Alčezerilo — grūti salasāms ielas nosaukums un jau gluži nesaburtojams uzvārds. Šķērsām aploksnei bija uzrakstīts «Adresāts nomiris». Visu to viņš paguva ievērot, kamēr drudžaini plēsa vēstuli vaļā.
No aploksnes izkrita nevienmērīgiem ķeburiem klāts bālgani violets papīrs. Gandrīz infantilais rokraksts nebija vēl izveidojies. Mūnam ar grūtībām izdevās atšifrēt kricelīgos burtus.
«Mani nolaupījuši bandīti, iespējams, no Gaetano bandas. Izturas pret mani ciešami. Bet, ja līdz svētdienai norādītajā vietā nenoliks miljonu pesetu, mani nogalinās. Ja Malāgas bankā nav pašlaik tik daudz -naudas, lai tēvs nekavējoties izsūta. Kas attiecas uz mūsu strīdu, tad es ļoti nožēloju. Glāb mani! Gvendolīna.»