Lapiņas otrā puse bija aplīmēta ar dažāda lieluma no laikrakstiem izgrieztiem burtiem. Šā teksta anonīmais autors sīki aprakstīja alu Panotarosas apkaimē, kur pēc tumsas iestāšanās jānoliek izpirkums, un brīdināja, ka jebkurš mēģinājums izsekot vai ziņot policijai par cilvēku, kas atnāks pēc naudas, beigsies ar Gvendolīnas nāvi.
— Kāda mums šodien diena? — Mūns nepacietīgi jautāja. Notikumu un faktu lavīna, kas bija vēlusies pār viņu kopš ierašanās Panotarosā, bija izjaukusi laika ritumu.
Reizēm viņam šķita, ka dzīvo šeit jau kopš mūžīgiem laikiem, reizēm, ka atlidojis tikai vakar.
— Sestdiena!
— Sestdiena! Paldies dievam, tad viss vēl nav zaudēts!
Atstādams tālu aiz sevis pasta priekšnieku, Mūns pa
galvu pa kaklu noskrēja pa kāpnēm un uzsauca donam Benitesam:
— Viesu grāmatu! Mudīgāk!
Neievērodams šveicaru, kas ziņkāri lūkojās pāri viņa plecam, Mūns salīdzināja violeto vēstuļpapīru ar ierakstu grāmatā. Burtam «m» bija tie paši aplīši, tas pats vieglprātīgais, it kā dejojošais «a». Un tomēr tas varēja būt veikls viltojums. Galīgu spriedumu var taisīt tikai pēc grafoloģiskās ekspertīzes. Mūns tā steidzās, ka pat aizmirsa paskaidrot šveicaram, kādam nolūkam paņem viesu grāmatu līdz. Viņš metās pie durvīm un tikai tagad pamanīja kaprāli Milsu mierīgi pieceļamies no krēsla.
— Uz Malāgu! — Mūns uzsauca. — Nē, vispirms iegriezieties pilī!
v Kamēr džīps, apdzīdams aizbraucošo tūristu mašīnas, ar visiespējamāko ātrumu traucās uz pili, Mūns, abstrahējies no vēstules satura, izanalizēja dažas tehniskas detaļas. Uz aploksnes un vēstulē redzams viens un tas pats rokraksts. Kas attiecas uz izgriestajiem iespiedburtiem, tad šāda tipa salikums un papīrs nebija raksturīgs nevienam angļu un amerikāņu masu tirāžas izdevumam. Tātad burti izgriezti no kāda mazizplatīta laikraksta vai žurnāla, varbūt pat no grāmatas. Šī analīzes tieksme, kas bija izveidojusies daudzu gadu praksē, šoreiz gan likās nevajadzīga. Vēstuli nosūtījis Brauns, par to nav nekādu šaubu. Vienīgais, kas jānoskaidro, vai tā ir īsta vai viltota. Un tomēr Mūns nebeidza prātot par burtu tipu, kas likās pazīstams. Vēl vairāk, viņš neskaidri atcerējās kaut kur pavisam nesen to redzējis.
Pils pagalmā stāvēja armijas studebekers, līdz pašai augšai piekrauts ar mēbelēm. Izkraušanu vadīja dons Brito. Divi amerikāņu kareivji lādēdamies nesa pa caurumaino paceļamo tiltu atzveltnes krēslus, citi stiepa pa kāpnēm milzīgu senlaicīgu bufeti. Viņu saceltais troksnis Mūnam noderēja. Neviena nepamanīts, viņš ieslīdēja jnar- ķīza istabā. Kopš pagājušās reizes iekārtojums neībija
mainījies ne par matu — melnais, ķirmju sagrauztais krucifikss, vecais skapis ar atlupušajām inkrustācijām, spartāniskā kušete ar sairušo segu un kā izsmieklam — no žurnāla izgrieztais Mūna portrets. Izņēmis portretu no apzeltītā rāmja, viņš izvilka zem tā paslēpto Roda Gaetano fotogrāfiju ar autogrāfu un veikli ielika savu ģīmetni atpakaļ. Fotogrāfiju viņš piesardzīgi sarullēja, lūkodams nesabojāt uzrakstu, bet ielikt kabatā vairs nepaguva. Durvis bez trokšņa atvērās un uz sliekšņa stāvēja Hjū Brauns.
— Atkal sajaucāt istabas? — viņš pamirkšķināja. — No manis varat nekautrēties, mister Mūn! Šķiet, esmu jūs pilnīgi nepamatoti turējis aizdomās — to tagad pats redzu. Jūs taču tikai apbrīnojat savu portretu! Cik iespaidīgs zods! Bet šī dziļdomīgā acu izteiksme droši vien liek nodrebēt visrūdītākajam noziedzniekam! — Hjū Brauns vēlreiz pamirkšķināja un tikpat klusi pazuda.
Marķīzu Mūns sastapa lielajā zālē. Uz akmens grīdas gulēja gobelēni, pie sienas, blakus nelaiķes vecmāmiņas autoportretam, jau karājās dažas gleznas.
— Jūs pie manis? — marķīzs ar āmuru rokās nokāpa no saliekamajām kāpnēm. — Tā jau zināju, ka gribēsiet dzirdēt manu hipotēzi par cilvēku maskā.
— Varu tāpat uzminēt jūsu hipotēzi. Maska bija pielikums romānam «Nāve karnevāla virpulī», Gvendolīna to jums nozagusi kopā ar flakonu.
— Pagaidiet! Nekustieties! — marķīzs izlikās aplūkojam Mūnu caur palielināmo stiklu. — Tā, tagad man viss skaidrs. Atminējums jums ir jau rokā. Tikai, pie svētās madonnas, ne vārda! Jums droši vien zināms, ka sengrieķu tirāns Dionīss uzcēlis īpašu akustisku alu, lai slepus noklausītos savus ciemiņus …
— Jā, arī to, ka viņu pēc tam nogalinājuši, — Mūns sausi piezīmēja. — Majors Melbričs jau iepazīstināja mani ar grieķu vēsturi, tāpēc varat nepūlēties.
— Tam, ko gribu teikt, nav nekāda sakara ne ar slepkavību, ne ar majoru. Grasījos jūs brīdināt, ka viens no maniem senčiem bija ne mazāk ziņkārīgs par Dionīsu. Šai zālē ir vieta, no kurienes lieliski var dzirdēt katru vārdu pat tad, ja tas tiek čukstēts. Tāpēc katram gadījumam iesim labāk uz bibliotēku!
Bibliotēkā Mūns bez kādiem ievadiem parādīja vēstuli.
— Vai pazīstat šo rokrakstu?
— Jā, tas ir Gvendolīnas… Bet, senjor Mūn, vai tad jūs uzķersieties uz šī āķa? Lieta taču gluži skaidra: tas ir triks, kura mērķis — novērst aizdomas par mātes un brāļa noindēšanu!
— Pasakiet labāk — kāpēc jūs ieinteresēja misis Šrīveras noguldījums?
— Ja jau jūs to zināt, tad esat izrādījis līdzīgu interesi. Un tas savukārt nozīmē, ka gribat pārbaudīt manu hipotēzi, ko esmu izzīdis no pirksta. Ļoti priecājos.
— Es priecātos vēl vairāk, ja jūs apsēstos un uzrakstītu — «Apliecinu, ka uzrādīto vēstuli rakstījusi Gvendolīna Šrīvera».
— Un tas ir viss? — marķīzs zobgalīgi vaicāja. — Bet es domāju, jūs liksiet man rakstiski apliecināt, ka to sacerējis esmu es. Lūdzu! "
Marķīzs piegāja pie galda, lai sameklētu papīru. Mūns izklaidīgi viņu vēroja. Nez kāpēc detektīva uzmanību saistīja kārtīgā kaudzē saliktie Elerija Kvīna detektīval- manahi. Kamēr marķīzs rakstīja, Mūns nemanot kādu pārlapoja. Atmiņa nebija vīlusi! Tas pats salikums! Kā tas nereti gadās, pēc viena atklājuma sekoja cits. Zem galda gulēja sudrabā kalta ķemme, kas tūdaļ izsauca atmiņā majora Melbriča līdz riebumam taisno celiņu. Vēl pavisam nesen preses konferencē Mūns šo ķemmi bija redzējis majora smalkajos pirkstos.