— Majors Melbričs laikam bieži atnāk pie jums papļāpāt? — Mūns it kā nejauši jautāja.
Marķīzs uzrakstīja teikumu līdz galam un tikai tad atbildēja:
— Kas? Ak majors? Nekad. Viņš pārāk aizņemts.
— Un kas tas? — Mūns pacēla suku.
— Pierādījums, ka nav likuma bez izņēmuma. Šodien majors paņēma no manis grāmatu «Dienvidspānijas alas», par kuru esmu viņam stāstījis. Man ir aizdomas, ka viņš meklē Melnajā alā nevis šķembas, bet manus ģimenes dārgumus, kurus Gvendolīna visdrīzāk jau izpārde- vusi kādam Madrides juvelierim.
— Ko es dzirdu, mister Kastelmare? — bibliotēkā bija ienācis Hjū Brauns. — Ja par ģimenes dārgumiem saucat savas žurkas, tad esmu spiests jūs apbēdināt: šodien runcis aprijis trīs lielus briljantus, — sarunādamies viņš paķēra no galda Gvendolīnas vēstuli. — Ko es redzu? Bezpalīdzīga skaistule laupītāju ķetnās! Mister Mūn, rai nepateiksiet, kur viņa noslēpta? Ja tuvumā, tad labprāt palīdzēšu viņai kavēt laiku.
— Velti cerēt, — marķīzs pasmīnēja. — Pēdējo reizi viņa atradās tuvumā 18. martā.
— Bet, manuprāt, viņa jāmeklē netālu no alas, kur misis Šrīverai bija jāatstāj izpirkšanas maksa, vai arī… — Mūns zīmīgi ielūkojās marķīzam acīs: — Vai arī jūsu pilī!
— Tā ir ideja! Iešu pameklēt viņu! — Brauns smejoties izmetās ārā no bibliotēkas.
— Kā redzat, pat šis trakais reaģē uz jūsu murgiem kā normāls cilvēks, — un marķīzs ņēmās mierīgi ķemmēt ūsas ar majora Melbriča suku.
— Un tomēr palūgšu jūs iepazīstināt mani ar pils neapdzīvoto daļu, — Mūns teica vislaipnākajā tonī.
— Bet ja nu es atteikšos?
— Tad jūsu detektīvkolekciju papildinās vēl viens pielikums — kratīšanas orderis.
— Saprotu jūsu smalkjūtīgo mājienu. Ejam!
Marķīzs tīšām ļoti lēni atslēdza piekaramo atslēgu un
noņēmās ar aizbīdāmo bultu. Beidzot smagās ozolkoka durvis pavērās. Nevis ar vecīgu čīkstoņu, kas īpatnēja sen nekustinātām virām, bet gandrīz bez trokšņa. Istaba, kurā iegāja Mūns, bija astoņstūraina, pilnīgi bez mēbelēm, ar zirnekļu tīmekļiem aizvilktiem logiem un biezu putekļu kārtu uz saplaisājušās akmens grīdas. Šķērsām līdz nākamajām durvīm stiepās skaidri redzami vīriešu kāju nospiedumi. To bija daudz, bet Mūna vērīgā acs tūlīt noteica, ka caur telpu staigājis nevis pusducis, bet divi cilvēki. Pirmais — vairākkārt, otrais, kas centies kāpt sava priekšteča pēdās, — tikai divas reizes, vienu turp, otru atpakaļ, pie tam samērā nesen.
— Senjor Mūn, esmu jūsu parādnieks līdz kapa malai! Noziedznieki manā pilī! Tas pārspēj vispārdrošākos sapņus! Tāpēc jau dārznieks apgalvoja, it kā naktīs te staigājot spoks.
Aizsteigdamies Mūnam priekšā, marķīzs ar skubu atvēra durvis citu pēc citas. Pēdas pēkšņi izbeidzās drūmā pustumšā istabā ar guļamnišu, virs kuras karājās pussa- trunējis baldahīns. Pēdu nospiedumi atdūrās pret kailu sienu bez logiem un durvīm, tādēļ radās iespaids, ka marķīza noslēpumainie viesi izgājuši tai cauri kā spoki.
SLAZDI
Tajās pāris stundās, kuras Mūns pavadīja Malāgā, Panotarosa bija galīgi pārvērtusies. No rīta tā vēl atgādināja piefrontes pilsētiņu, tagad — pilsētu, kur steidzami evakuē iedzīvotājus, jo karaspēks pamet ierakumus.
Bruģi tricināja naglotu zābaku dima. Kareivji un jūrnieki atgriezās nometnē. Radās iespaids, ka ģenerālis Debldejs teicis korespondentiem patiesību. Bet Mūns bija pārliecināts, ka meklējumi pārtraukti tikai sakarā ar augsto viesu ierašanos, kuriem par godu Panotarosa sāka greznoties karogiem, lai gan svinīgā gatavošanās nemaz neatbilda pašreizējai situācijai.
Pie Himenesa bankas vietējās nodaļas, ko rotāja Spānijas karogs un apsveikuma lozungs, stāvēja gara rinda. Ārzemnieki izņēma savus noguldījumus. Džīpam garām aizdārdēja tūristiem piebāzts autobuss ar veselu kalnu ceļa somu uz jumta. Bet virs ļaužu pamestās austrumu nogāzes karājās helikopteri, atgādinot kaijas, kas, zivis meklēdamas, slīd pār viļņiem. Mūns nešaubījās, ka tajos atrodas aparatūra radioaktivitātes reģistrēšanai. Ģenerālis Debldejs prata apvārdot jebkuru. Tikai viņš pats un majors Melbričs zina, kur īsti nokritušas sašķīdušās bumbas šķembas — Melnajā alā vai kādā citā vietā desmit jūdžu apkaimē. Pie tam vēl nemaz nav zināms, cik bumbu sašķīdušas.
Policijas komisariātā valdīja rosme. Pulkvedis Baroha-i- Pinoss deva norādījumus saviem padotajiem. Sasveicinājies ar Mūnu, viņš atvainojās:
— Esmu līdz kaklam aizņemts. Ja jūs pārāk nesteigtos, tad …
Mūns atbildes vietā parādīja Gvendolīnas vēstuli.
— Iesim uz kabinetu! — pulkvedis tūdaļ atrada laiku. — Vai esat pārliecināts, ka tas riav viltojums?
— Es tikko atbraucu no Malāgas. Grafologs patiešām apliecina, ka rokraksts nav viltots. Pilnīga raksturīgu sīkumu sakrišana vēstulē, viesu grāmatas ierakstā un pat Gvendolīnas viltotajā parakstā uz čeka. No rakstura nekur nevar aizbēgt.
— Apsveicu! — pulkvedis svinīgi piecēlās, sniegdams Mūnam roku.
— Apsveikt vēl nav par ko, — Mūns paraustīja plecus.
— Brīnījos, kad uzzināju, ka jūs neesat aizlidojis uz Madridi. Bet jūs izrādījāties tālredzīgāks par mani. Tagad arī es ar nokavēšanos saprotu, ka Roberto Līmas ziņojums pamatojas uz pārpratumu. Gvendolīnas nolaupīšana, bez šaubām, notikusi Panotarosā. Ne jau velti jūs, dodamies uz Madridi, pa ceļam vispirms iegriezāties pilī,