— Vai nevar mazliet skaidrāk, pulkvedi?
— Nav ko spēlēt ar mani slēpšanos, — pulkvedis piemiedza aci. — Starp citu, varu izpalīdzēt jums ar papildu detaļu attiecībā uz Hjū Braunu, ko jūs izsekojat. Vai pamanījāt, kādas viņam acis?
— Manuprāt, pelēkas.
— Bet ārzemju pasē rakstīts: zilas. Kā jums tas patīk? Nebaidieties, mister Mūn, es netaisos piesavināties jūsu nopelnus. Vai tad labs izpildītājs, kaut arī viņam pulkveža pakāpe, var sacensties ar virtuozu? Hipotēze ir jūsu, es kā pieticīgs darbarūķis tikai palīdzu savākt materiālus.
— Kas par hipotēzi?
— Jūs mani eksaminējat? Lūdzu! … Marķīzs ir ubags, savu senču dārgumus viņam nav izdevies atrast…
— Piedodiet, ka jūs pārtraucu. Ja apslēpto bagātību atrastu kāds cits, vai viņam jādalās ar marķīzu?
— Tur jau tā lieta, ka ne. Zeme, uz kuras atrodas pati ala, konfiscēta jau marķīza tēva laikos. Tagad marķīza teritorijā palikusi tikai ieeja .. . Tātad sapnis par pasakainajām bagātībām nav piepildījies. Bet pastāv reālā Gvendolīna Šrīvera. Marķīzs, bez šaubām, zināja, ka viņa ir viena no Amerikas visbagātākajām mantiniecēm…
— Jūs uzskatāt, ka marķīzs viņu nolaupījis?
— Es tikai izklāstu jūsu hipotēzi saviem vārdiem. Vai gan cilvēkam, kam pietrūkst līdzekļu pat pieklājīgam uzvalkam, ienāks prātā tērēt naudu milzīgai detektīvlitera- tūras bibliotēkai, ja viņš necerēs iegūt no tās kādu labumu? Parakņājieties, kā nākas, viņa kolekcijā, jūs noteikti atradīsiet sējumu, kur viss aprakstīts: gan upurim nodiktētā vēstule, gan no avīzes izgrieztie burti, gan ala, kur jāatstāj izpirkšanas maksa. Vienīgais, kas vēl pietrūka marķīzam nodomu īstenošanai, bija uzticams palīgs. Arī tas atradās — Hjū Brauna personā.
— Jūs tikai aizmirstat, ka vēstuli nosūtījis cits Brauns.
— Tā ir veikla acu apmānīšana, kas apveda ap stūri ari mani. Bija un ir tikai viens vienīgs Brauns.
— Un kā ar ārieni?
— Esmu ievācis izziņas. Augums sakrīt. Kas attiecas uz seju un pasi, tad mūsu laikos abus izmainīt ir tikpat kā nospļauties.
— Jūsu izklāstījumā mana hipotēze līdzinās Agatas Kristi šedevram. Bet, par cik mēs abi steidzamies, atliksim tās sīkāku iztirzāšanu līdz rītdienai. Esmu atnācis, lai palūgtu no jums pusduci policistu.
— Kratīšana? Priecājos, ka beidzot esat atklājuši savas kārtis. Bet es arī neesmu muļķis. Varu pateikt, ka orderis jau izrakstīts. Diemžēl būs mazliet jāuzgaida. Rīt atbrauc marķīza nākamais znots, informācijas un propagandas ministra sekretārs, vīrs ar lielu ietekmi valdības aprindās. Var iznākt nepatikšanas, bez tam, kad brālis krita nežēlastībā, mans stāvoklis jau tā ir nedrošs.
— Bet es domāju, ka tas sašķobījies pēc Barselonas lietas, — Mūns pasmaidīja.
— Jūs esat nepareizi informēts, — policijas priekšnieks pacēla balsi, bet tūdaļ atkal nomierinājās. — Pie viena saskaņā ar jūsu lūgumu esmu jau pieprasījis šīs lietas kopiju. Kā jūs tagad pats pārliecinājāties — pilnīgi bez vajadzības. Mums darīšana tikai ar vienu noziegumu — Gvendolīnas nogalināšanu. Kas attiecas uz Šrīveriem …
— Nogalināšanu? — Mūns sarauca uzacis.
— Protams! Marķīzs un Hjū Brauns nav muļķi. Nelaimes gadījums ar misis Šrīveras un Rola saindēšanos bija tas liktenīgais apstāklis, ko nevar iepriekš paredzēt. Tā vietā, lai saņemtu miljonu pesetu, vajadzēja ar skubu iznīcināt pēdas. Ja viņi izgudrojuši izmeklēšanas maldināšanai tādu ģeniālu gājienu kā telegrammu par kremāciju, tad, bez šaubām, būs parūpējušies arī par līķa iznīcināšanu.
— Visu cieņu, pulkvedi!
— Novēlojusies gaišredzība diemžēl nav nekādas nopelns. Vai jūs domājat, ka lieku lielas cerības uz kratīšanu? Piekritu tai, lai sirdsapziņa būtu tīra, ne vairāk! Esmu gatavs saderēt, ka neatradīsim nevienu lietišķu pierādījumu, — policijas priekšnieks noplātīja rokas.
— Attiecībā uz marķīzu un it īpaši Hjū Braunu pilnīgi pievienojos jūsu pesimistiskajām prognozēm. Bet Šrīveru slepkavas mēs ar dieva palīdzību tomēr pakārsim.
— Slepkavas! Es jūs nesaprotu… Jūs, šķiet, tikko bijāt vienis prātis uzskatīt šo notikumu par nelaimes gadījumu.
— Vienam otram tas tiešām būs nelaimes gadījums… Piezvaniet uz Malāgu, lai izsūta konservu bundžu, kurā atrasts botulīns.
— Jūs neuzticaties analīzei? — pulkvedis manāmi uztraucās. To varēja izskaidrot ar aizvainoto nacionālo lepnumu: kaut kāds privātdetektīvs uzdrošinās apšaubīt spāņu policijas autoritatīvo darbību.
— Pasarg dievs, — Mūns piecēlās. — Rīt jums ir grūta diena, tāpēc jūs vairāk neaizkavēšu.
— O, jā! Nodrošināt tik augstu viesu neaizskaramību ir tiešām ārkārtīgi atbildīgs uzdevums. Esmu jau pieprasījis mobilās gvardes eskadronu… Bet mēs neizrunājāmies līdz galam. Nevaru saprast, kam jums īsti vajadzīga šī bundža. Varbūt kā suvenīrs? — pulkvedis mēģināja jokot.
— Kā mācību līdzeklis, kas pierāda, ka tikko manāms dūriens var radīt pilnīgi ticamu versiju, it kā saindēšanos izraisījuši bojāti produkti.
*
Panika, kas bija pārņēmusi Panotarosu, visspilgtāk izpaudās viesnīcā. Klaudzēja durvis, skraidīja apkopējas. Rosījās somām, fotoaparātiem un lietus mēteļiem apkrāvušies iemītnieki. Kāpnes bija okupējuši noskranduši puikas — tie paši, kas sagaidīja Mūnu atbraukšanas dienā. Sakumpuši zem somām, viņi kāpa lejā, nolika kravu vestibilā un, jautri sasaukdamies, drāzās atkal augšup. Nesējiem tūristu pēkšņā bēgšana nozīmēja tikai vienu — iespēju nopelnīt.
Dons Benitess, sviedriem noplūdis, izrakstīja rēķinus, viņam palīdzēja sieva — trausla sieviete skumjām zeltaini brūnām acīm.