— Es jūs gaidu, — Mūns teica.
— Nav laika! Vai neredzat, kas te notiek? — noguruma dēļ šveicars tikko varēja parunāt. — Nu jau ziņo visas radiostacijas… Es gandrīz vai pušu raujos. Bet naktī man jābūt pie marķīza, jāsagatavo pils pieņemšanai … Jocīgi, ja Svens Krāgers nebūtu sacēlis šo paniku, es droši vien tā arī nodzīvotu, neredzējis nevienu dzīvu ministru.
— Es jūs tomēr gaidu! — Mūns ar uzsvaru sacīja. — Atnesiet auklu, jūsu mēteli un formas cepuri! — Viņš pamatoti cerēja, ka dona Benitesa ziņkāre tomēr gūs virsroku.
— Labi, tūlīt atbrīvošos!
Gaitenis atgādināja grautiņa ainu. Lielajā marmora urnā un turpat uz grīdas bija sakrautas tukšas kartona kārbas un pudeles, konservu bundžas, saplīsuši celofāna maisiņi, ārzemju laikrakstu kaudzes. Parakņājies šajos atkritumos, Mūns izzvejoja dažus žurnālus un lielu loksni iesaiņojamā papīra. Četrstūrainās sloksnēs sagrieztie žurnāli imitēja naudas zīmes. Uzlicis virspusē dažas banknotes, Mūns tīšām vietumis pārplēsa iesaiņojumu.
Ilūzija radās tik pārliecinoša, ka tai noticēja pat dons Benitess.
— Vai tad jūs tiešām taisāties samaksāt viņiem izpirkumu? Miljonu pesetu — tas nu gan par traku! — šveicars nopūtās. — Lai nopelnītu tādu lērumu, man būtu jāstrādā par šveicaru vienlaikus visās pasaules viesnīcās. Vispār tagad visizdevīgākā ir blēža profesija. Varbūt arī man vecumdienās pārkvalificēties?
— Manuprāt, jūsu kvalifikācija jau tā pietiekami augsta … Kā jums liekas, vai kāds nāks pēc izpirkšanas maksas?
— Diez vai… Bet no otras puses, ja noziedznieks visu šo laiku nav uzturējis sakarus ar ārpasauli? — dons Benitess skaļi prātoja. — Pieņemsim, es taisījos nolaupīt jūs, bet līdzdalībnieku man nebūtu. Es izvēlētos slēptuvi, no kurienes ar binokli var novērot vietu, kur jāatstāj nauda…
— No jums iznāktu lielisks gangsteris, don Benites! Un tālāk?
— Protams, es būtu pietiekami gudrs, lai nerādītos. Pat nakti ne — vēl ieraudzītu kāds paziņa, tad viss būtu pagalam…
— Tātad jūs pieļaujat, ka nolaupītais varētu arī nezināt par Šrīveru nāvi? — Mūns ar dona Benitesa palīdzību pārbaudīja paša domas. Tas, ka Kids Brauns rīkojies viens, nekādi neatbilda pārējiem faktiem. Bet atmest šo iespēju nepārbaudītu arī būtu bijis muļķīgi, līdz šim Panotarosa bija atnesusi ne vienu vien pārsteigumu.
— Es neesmu slepenpolicists, — dons Benitess paraustīja plecus. — Jūsu vietā es būtu drīzāk uzģērbis amerikāņu formas tērpu, pašlaik tas ir pats piemērotākais mas- kējums.
— Tikai ne manam nolūkam. Kas varētu aiznest naudu, ja misis Šrīvera būtu vēl dzīva?
— Droši vien viņa pati…
— Bet ja baidītos? Vēstule taču varēja būt slazds, lai ievilinātu arī viņu.
— Tādā gadījumā viņa būtu sūtījusi kādu citu.
— Kuru konkrēti?
— Visdrīzāk mani. Naudu man uzticēt var, bet, ja nogalinās, arī nekas — par vienu nenozīmīgu cilvēciņu pasaulē mazāk.
— Pareizi, tāpēc arī tēlošu donu Benitesu.
Mūns ātri uzvilka mēteli, uzcēla apkakli, uzvilka dziļi pār pieri formas cepuri, ievilka galvu plecos un šveicaram raksturīgā gaitā pagājās pa istabu. Radās pārliecinošs iespaids, it kā viņš ik brīdi būtu gatavs palocīties kādam viesnīcas iemītniekam. Bet, kad viņš turklāt, apstājies pie durvīm, izlikās noklausāmies sarunu, pat dons Benitess nespēja novaldīt smieklus.
— Tas jums gan lieliski izdodas, senjor Mūn. Tā vien liekas, tūlīt jūs izvilksiet no kabatas duci svēto.
Ietinies šveicara siltajā mētelī, Mūns nekustīgi gulēja krūmos. Bija gandrīz pilnīgi satumsis. Viņš tikai ar pūlēm varēja saskatīt ieeju alā. Pārlicis revolveri no sastingušās labās rokas kreisajā un mazliet pagriezies, lai uzbāzīgie zari neskartu seju, detektīvs atkal pārvērtās par nekustīgu statuju.
Līdz šim viss notika tā, kā bija paredzēts. Tumsai ^stājoties, pa nomaļu ceļu Mūns iznāca no viesnīcas. Ārpus ciemata viņš sastapa kādu dona Benitesa paziņu, kas, protams, noturēja viņu par īsto šveicaru. Mūns ar žestu parādīja, ka steidzas. Garāmgājējs kaut ko spāniski uzsauca un nozuda. Šī satikšanās lieku reizi pierādīja, ka Mūna izvēle bijusi pareiza. Ja cilvēkam galvā šveicara cepure bet uz ielas ir tumšs, gandrīz katrs nodomās, ka satiktais patiešām bijis šveicars.
Pa stāvām, grūti izkāpaļājamām takām Mūns nokļuva līdz kalnu plato, kur atradās vēstulē norādītā ala. Iešķeltā, dzeroklim līdzīgā eja bija saskatāma jau iztālēm. Ne mirkli neaizmirsdams savu lomu, Mūns, piesardzīgi atskatīdamies, šķērsoja klajumu alas priekšā. Nolicis paku norunātajā vietā, viņš skriešus devās atpakaļ, cenzdamies sacelt pēc iespējas lielāku troksni. Turklāt bija jāpatui prātā, ka dons Benitess, pieradis pie nekustīga dzīves veida un mocīdamies ar reimatismu, kustas pavisam citādi nekā Mūns. Tas bija pats grūtākais. Viena lieta — tēlot kādu skatuves spilgtajā gaismā, gluži cita — tumšā, klusā vietā, kur tevi, liekas, neredz neviena dzīva dvēsele. Noskrējis kādus divsimt soļus un sasniedzis kokiem apaugušu vietu, Mūns pieplaka zemei un, slēpdamies aiz krūmiem, uzmanīgi rāpās atpakaļ.
Te nu viņš gulēja jau vairāk nekā stundu. Kaut kur tumsā dūca helikopters. Lūgumu palīdzēt ģenerālis Debldejs pretēji gaidītajam bija uztvēris kā pašu par sevi saprotamu lietu. Sarunā ne reizi netika pieminēts nenotikušais Madrides brauciens. Ģenerālis tūdaļ bija ar mieru ne tikai dot helikopteru, bet arī nestāstīt pagaidām neko policijas priekšniekam. Pēdējo lūgumu Mūns motivēja ar vēlēšanos sagādāt pulkvedim pārsteigumu. Nepatīkami bija vienīgi tas, ka helikopterā atradās majors Melbričs, kas vadīja operāciju.
Gulēt klusi kā pelei, sajūtot zem ceļiem asus akmentiņus, bet uz pieres — dzeloņainu zaru, bija īsts varoņdarbs. Domas visu laiku atgriezās pie neērtībām un nekādi nevēlējās koncentrēties ap to, kas patiešām bija pārdomu vērts. Kādus notikumus slēpa Gvendolīnas vēstule? Nolaupīšana ar nolūku dabūt izpirkumu neietilpa Gaetano sindikāta parastajā darbībā. Rekets — organizēta šantāža deva daudz prāvākus, pie tam pastāvīgus ienākumus. Iznāk, ka Kids Brauns šoreiz rīkojies uz savu galvu.