Brauna uzturēšanās Panotarosā, acīm redzot, nav bijusi saistīta ar Šrīveriem. Uzzinājis, kas viņi tādi, viņš nolēmis neievērot saimnieka intereses, bet parūpēties par savējām. Satiekoties ar Gvendolīnu, viņš vairākas reizes tai draudējis, pieprasot naudu. Lai atpirktos, Gvendolīna viltojusi čeku. Summa likusies Braunam pārāk niecīga, tādēļ viņš meiteni nolaupījis. Tāds varētu būt vienīgais ticamais notikumu izskaidrojums, bet Mūns labi apzinājās, ka patiesība, iespējams, atrodas bezgala tālu no šī visai pārliecinošā slēdziena.
Aizritēja vēl piecpadsmit, divdesmit minūtes. Nervi saspringa, bet par smēķēšanu nebija ko domāt. Visapkārt bija pilnīgs klusums. Vismazākā kustība kļūtu dzirdama simts pēdu attālumā. Zemu pār galvu aizlidoja helikopters, dūkoņa attālinājās, atkal iestājās klusums. No pils, kuras apveidi neskaidri iezīmējās tālumā, atplūda apslāpētas skaņas. No pils torņa ar binokļa palīdzību noteikti var redzēt ne tikai alas ieeju, bet droši vien arī krūmos paslēpušos cilvēku.
Mūns nervozi nožāvājās. Izredzes tēlot statuju arī nakts otrajā pusē nemaz neiepriecināja. Kad viņš jau klusībā nolēma pēc stundas aiziet, pēkšņi saklausīja krūmos brīkšķi. Mūns neviļus satrūkās. Pēc ilgā klusuma likās, ka zari švīkst pie pašas auss. Tad atskanēja soļi — viegli, žigli. Vēl pirms tam, kad alas priekšā iznira cilvēka figūra, Mūns jau zināja, ka tā ir sieviete. Ar uzmanīgu kustību viņš pacēla pie acīm staru tālskati. Tumsa tūdaļ izgaisa. Fokusā skaidri iezīmējās alas ieeja. Mūns pavirzīja binokli mazliet sānis un izbrīnā tikko neizlaida to no rokām. Evelīna Rodžera! Kaut kas viņas izskatā likās neparasts. Tā bija viņa, tikai citādi sakārtotiem matiem. Mūns ar pūlēm piespieda sevi nekustēties. Nē, lai aktrise vispirms ieiet alā. Pa to laiku viņš nemanot piezagsies klāt un nogriezīs atkāpšanās ceļu.
No iecerētā lieliskā plāna nekas neiznāca. Aiz klintīm parādījās helikopters, pār apkārtni pārslīdēja prožektora gaisma. Lellīte iekliedzās un metās bēgt. Helikopters pazuda tai pašā virzienā. Mūns pāris reižu izšāva gaisā un tikai tad apjēdza, ka norunātais signāls krietni nosebojies. Viņš metās nopakaļ, bet jau pēc brīža saprata, ka sekošana bezcerīga. Izredzes iegāzties aizā vai lauzt sev kaklu bija daudz reālākas.
Ik brīdi klupdams un lādēdamies, Mūns ar pūlēm nokļuva uz ceļa. Tieši viņa priekšā zaigoja pils apgaismotie logi. Taču patlaban vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt viesnīcā. Laimīgā kārtā pils vārtos parādījās studebekers, kas bija atvedis mēbeles. Šoferis nogādāja Mūnu līdz pašai viesnīcai.
— Vai Evelīna Rodžera jau atgriezusies? — Mūns vaicāja, atdodams dona Benitesa sievai mēteli un cepuri.
— Nē! — viņa automātiski uzmeta skatienu dēlim ar slēdzenēm un pārlaboja: — Manuprāt, senjora Rodžera ir mājās. Katrā ziņā manas dežūras laikā viņa viesnīcu nav atstājusi.
Piemirsis nogurumu, Mūns metās augšā pa kāpnēm. Viņš tā steidzās, ka tikko neapgāza urnu ar tūristu bēgšanas taustāmajām pēdām. Konservu kārbas blīkšķēdamas vēlās pa kailo marmora grīdu. Paklāju bija paņēmis marķīzs — pēc platuma tas noderēja paceļamā tilta pārklāšanai.
No kinoaktrises istabas skanēja uzbudinātas balsis. Pat nepapūlējies pieklauvēt, Mūns atgrūda durvis un izbrīnījies apstājās uz sliekšņa. Gandrīz visu telpu aizņēma ceļa somas. Lellīte stāvēja pie sienas skapja un dusmīgi meta savas mantas. Viņa bija tā iekarsusi, ka nepamanīja Mūna ienākšanu. Toties ģenerālis Debldejs, Ramiross un padre Antonio nesaprašanā lūkojās viņā.
— Ienākot dāmas istabā, jāpieklauvē! — Ramiross sacīja vāji slēptā īgnumā. — Un vispār jums te nav ko meklēt!
— Pievaldiet savu meksikāņu temperamentu! — ģenerālis norūca. — Varbūt misteram Mūnam izdosies mūsu trakojošo primadonnu vest pie prāta. — Viņš pievērsās detektīvam: — Viņa taisās aizbraukt! Vai saprotat, kāds skandāls būs? Uz. viņu balstās visi rītdienas svētki. Evelīna Rodžera — tas ir karogs, bet, kad karogs nolaists, neviens vairs netic uzvarai.
— Pie velna! — Lellīte īslaicīgi pārtrauca savu nodarbošanos. — Jūs mani piemānījāt! Negribu jūsu politikas dēļ kļūt par neglīteni! W^
— Nomierinieties! — padre Antonio it kā svētīdams pacēla abas rokas. — Jūs taču mīlat Ramirosu … Ģenerālis par visu jau parūpējies.
— Par tādu kontraktu jūs pat sapņot nevarējāt, — ģenerālis ātri iestarpināja. — Filmu uzņems Panotarosā.
Par atbildi Lellīte svieda ģenerālim ar zelta sandali, ko patlaban grasījās ielikt somā. Sandale, netrāpījusi mērķī, ielidoja Ramirosam sejā.
— Nu redziet! — viņš nostenēja. — Un tas jau turpinās turpat divas stundas. Viņa pavisam zaudējusi prātu!
— Esiet vīrietis! — padre Antonio mierināja Ramirosu. — Dievs nepieļaus, lai viņa aizbrauktu.
— Ejiet pie joda ar savu dievu un pie viena ar Romas pāvestu! Jūs man visi derdzaties! Ja dievs patiešām būtu, viņš nepieļautu tādu nejēdzību kā ūdeņraža bumbas.
— Mis Rodžera, esiet prātīga! Aizparīt atbrauc uzņemšanas grupa. Jūsu partneris būs Ramiross! Lūk, režisora telegramma, — ģenerālis pavicināja to kā trumpi.
— Vai tiešām? — Lellīte ironiski vaicāja.