— Jā, viņš filmēsies amerikāņu lidotāja lomā.
— Lai filmējas! — Lellīte satvēra telegrammu un saplēsa sīkās driskās. — Lai filmējas šai nolādētajā Panotarosā, ja vēlas palikt plikpauris! — Viņa aizcirta čemodānu. — Bet es negribu! — Viņa ķērās pie vaļējo atvilktņu satura. Vēstules juku jukām ar fotogrāfijām ielidoja atvērtajā somā.
— Katrs idiots zina, ka no radiācijas vispirms izkrīt mati. Varbūt pavēlēsiet man valkāt parūku? — viņas kliedziens pārgāja histērijā. — Vai nepietiek ar to, ka man nav neviena īsta zoba! Vai tā esmu es, kas no ekrāna uzsmaida miljoniem? Tā ir dentista māka, kas smaida!
— Senjora Rodžera, nezaimojiet! — padre Antonio maigi satvēra viņu aiz rokas. — Dievs tas kungs apveltījis jūs ar tādiem lieliskiem matiem!
— Jums patīk? — Lellīte aizsmakusi iesmējās. — Varat paturēt piemiņai! — Sekoja zibenīga kustība. No aktrises galvas atdalījās kupla matu kodeļa un nokrita garīdzniekam pie kājām. Vīrieši apstulbuši skatījās uz to, kas bija palicis. Lellīte, kas tagad izskatījās pēc izpūruša pusaudža, raudāja.
— Es braucu projām! Projām! — varēja saklausīt caur asarām. — Palieciet, ja tīk. Metiet savas bumbas, filmējiet savas melīgās filmas! Es gribu dzīvot! — Viņa
drudžaini izrāva vidējo atvilktni. Sakvojāžā cits pēc cita lidoja rēķini, telegrammas, čeku grāmatiņas. Tiem sekoja liela kartona kārba. Pēkšņi viņa apstājās un, it kā kaut ko atcerējusies, ņēmās tajā rakņāties.
— Lūdzu! — viņa sniedza Mūnam kādu paciņu. — Jūsu fotogrāfijas … Es tās …
Ģenerālis Debldejs ieklepojās. Lellīte apveltīja viņu ar naida pilnu skatienu, tomēr paskaidroja jau citā tonī:
— Jūs toreiz atstājāt tās rīta svārkos, bet es aizmirsu atdot…
Lellīte nikni aizcirta čemodānu un garšļaukus iekrita gultā. Bet pilnīgi apjukušais Mūns stāvēja istabas vidū ar attēliem rokā un nekā nesaprata.
HJū Brauns noņem masku
Mūns iznāca gaitenī un tikai tagad pamanīja neparasto klusumu. Vienīgi aiz dažām durvīm varēja sadzirdēt rakstāmmašīnu klaboņu. Ne soļu, ne smieklu, ne ūdens šļakstēšanas, ne balsu, ne krācienu. Radiopārraides bija veikušas savu. Varēja vēl neticēt Svenam Krāgeram vienam pašam, bet, kad trauksmes signālu uztvēra citi, panika bija nenovēršama. Šai situācijā rītdienas izrāde bija ārkārtīgi nepieciešama, lai klusinātu pasaules sabiedriskās domas sašutuma balsi. Mūns brīnījās, ka viņš vēl spējīgs domāt par tādām lietām, kad pēdējās trīs stundas uzdevušas tik daudz mīklu. Laiks būtu majoram Melbri- čam ierasties pie ģenerāļa ar ziņojumu. Interesanti, ko viņš stāstīs.
Mūns atslēdza durvis un, domās nogrimis, atkal aizslēdza. Tad devās uz iemīļoto sarkano krēslu un, nonācis līdz tai vietai, kur tas parasti stāvēja, atcerējās, ka krēslu aiznesis marķīzs. Tumsā sataustījis zilo un iegrimis mīkstajā porolonā, viņš nogrima pārdomās kā nirējs ūdenī…
Vannas istabas durvis klusi atvērās — Mūns nekā nedzirdēja. Istabā iedegās spilgta gaisma, arī tad viņš nepagrieza galvu. Un tikai tad, kad cilvēks, kas Panotarosā " bija pazīstams ar Hjū Brauna vārdu, pienāca pavisam tuvu, Mūns piecēlās tam pretī.
— Kas noticis? —- viņš jautāja čukstus. — Ja jau esat atnācis… -
— Jūsu ģeniālā minēšanas spēja, kā allaž, mani pārsteidz!
— Beidziet savus pliekanos jokus, Deilij, un, galvenais, runājiet klusāk!
— Nekautrējieties, mister Mūn, varat mani joprojām saukt par Hjū Braunu! — Deilijs paplikšķināja Mūnam pa muguru un turpināja dramatiskā tonī: — Noticis tiešām kaut kas tāds, ko policijas atskaitēs dēvē par ārkārtēju gadījumu … Esmu atradis Gvendolīnas automobili!
— Kur? — Mūns pielēca kājās.
— Kā zināms, jūsu saprātīgais norādījums izpētīt alas Panotarosas apkārtnē nedeva pozitīvus rezultātus. Alu ir tik daudz, ka šo darbu es varētu pabeigt tikai savā simtajā dzimšanas dienā. Šodien marķīza bibliotēkā jūs ļāvāt saprast, ka Brauna slēpnis droši vien atrodas netālu no alas, kur bija jānoliek izpirkuma summa. Arī to man diemžēl neizdevās pārbaudīt. Atkal uzdūros veselam pazemes labirintam, bet bāzt galvu kurā katrā tumšā caurumā, godīgi sakot, man nemaz nav pa prātam. No šādiem caurumiem mēdz izlidot ne vien sikspārņi, bet arī lodes. Pie tam. doma nomirt tumsā, kad neviens neredz tavu varonīgo ģīmi, man vienmēr bijusi derdzīga …
— Mani interesē mašīna, nevis apstākļi, kādos jūs vēlētos mirt!
— Tad ļaujiet vispirms izstāstīt par mašīnu! … Atceļā es apmaldījos. Galu galā neesmu taču kalnu buks, kas orientējas pēc ožas! … Un tieši tad uzdūros pēdām…
— Kalnu buka? — Mūns īgni pārtrauca.
— Pietaupiet savu drūmo humoru, tas jums vēl noderēs, kad pabeigšu savu stāstu … Riepu pēdas veda līdz kraujai, no kuras… — Deilijs iestarpināja izteiksmīgu pauzi.
— No kuras mašīna novēlusies aizā? — Mūns iesaucās.
— Nepārtrauciet… No kuras pārsteigumā tikko neno- vēlos pats, kad ieraudzīju sarkano kadiljaku. Automobilis bija atsities pret klinti, pēc tam ar noslāpušu motoru turpinājis slīdēt uz priekšu, kamēr iestrēdzis krūmājā.
— Kādā stāvoklī tas atrodas?
— Skatieties pats! — Deilijs izvilka no kabatas attēlu. — Kreisais spārns saliekts, prožektori un aizsargstikls sadauzīts…
Nelielā attālumā izdarītais uzņēmums atgādināja ab- strakcionista gleznu — daži tumši traipi uz gaiša fona.
— Asinis? — Mūns jautāja.
— Jā. Uz priekšējā sēdekļa. Iztaisīju analīzi. B grupa, pozitīvais rezuss … Lūk, tagad jūsu drūmais humors tiešām būtu ļoti noderīgs!
— Asinis var būt no stikliem.
— Es arī tā domāju, bet mašīnā nav nevienas drumslas.
— Pēc jūsu domām — Gvendolīnu … — Mūns neizrunāja līdz galam.