— Mūsu firmā, kā zināms, pastāv darba dalīšana. Es esmu tikai funkcionāla piedeva jūsu domāšanas aparātam.
— Vai apskatījāt tuvāko apkārtni?
— Nepaguvu.
— Nekavējoties jātelegrafē Šrīveram!
— Jau izdarīts. Tieši tādēļ sīkāku apskati nācās atlikt uz rītdienu.
— To izdarīšu pats.
Pie durvīm kāds delikāti pieklauvēja. Mūns izteiksmīgi pamāja uz vannas istabas pusi.
— Kas tur ir? — viņš sauca, dodams savam palīgam iespēju noslēpties.
— Tas esmu es, Debldejs!
— Nāciet iekšā, ģenerāli! Diemžēl man nav nekāda cienasta — nedz lieliskā «Manhetenas projekta», nedz ķīmiski saindētu šķembu un slepenu ierīču kokteiļa, kur olīvu vietā peld radioaktīvas daļiņas.
— Jūs velti zobojaties par mani, mister Mūn! … Runāsim par lietu. Majoram Melbričam neizdevās noķert to sievieti. No helikoptera bijis grūti izsekot — traucējušas klintis un koki. Tad majors pavēlējis nolaisties, bet viņa jau bija paguvusi nozust.
— Vai majors pazina viņu?
— Kā viņš to varēja, ja redzēja pirmo reizi! — ģenerālis pabrīnījās. — Viņš saka, tā esot gaišmate, neko citu no augšas nav saskatījis.
— Bēdīgi, — Mūns nomurmināja.
— Un to sakāt jūs? Es vēl tagad nevaru attapties no brīnumiem. Kurš gan, izņemot jūs, paredzētu, ka pēЈ izpirkšanas maksas tomēr ieradīsies!
— Tad man, pēc jūsu domām, aiz priekiem jālēkā līdz griestiem? Tas bija vienīgais konkrētais pavediens Šrīveru lietā, un tas pats pārtrūcis! Kāpēc majors Melbričs nenogaidīja manu signālu?
— Droši vien pārāk uztraucās …
— Labi, ka viņš no uztraukuma nav vismaz uzmetis man uz galvas ūdeņraža bumbu.
— Pēc jūsu dzēlīgā mājiena spriežot, jūs nekādi nevarat man piedot. Bet pamēģiniet iejusties manā ādā! Mani atsūtīja gādāt, lai publika neuzzinātu katastrofas sekas. Vienīgi Šrīveru nāve spēja aizvilināt jūs no patiesības, tādēļ man nācās pielietot viltību, lai sakarsētu jūsu interesi. Tagad varu izsūdzēt grēkus …
— Nav vērts, ģenerāli. Par to, ka Evelīna Rodžera paņēma no manis fotogrāfijas, jūs pārskaitījāt viņas kontā krietnu summiņu, slēpdamies aiz diezgan caurspīdīgas anonīma ziedotāja izkārtnes …
— Toties pulkvedis Baroha-i-Pinoss pilnīgi bez maksas apgādāja jūs ar informāciju par aizdomīgo krogu «Pie septiņiem laupītājiem», kur it kā redzēta Gvendolīna Šrīvera! — ģenerālis smējās. — Vēl tagad esmu pārliecināts, ka tā bijusi pirmšķirīga izdoma! Bet jūs tomēr neuzķērā- ties uz āķa! … Ciest sakāvi no gudrāka pretinieka — arī tas zināmā mērā ir gods. Bet tagad, kad mūsu šaha partija nobeigta, varu apliecināt, ka esmu ne tikai jūsu talanta cienītājs, bet arī draugs. Būšu priecīgs sniegt jums jebkuru palīdzību!
— Bīstos, ka rit pēc izrādes izgāšanās jums pašam noderēs ātrā palīdzība.
— Jūs neesat pārāk tālu no patiesības. Ja Evelīna Rodžera tiešām aizbrauks, nāksies izsaukt nevis ātro palīdzību, bet bēru katafalku, — ģenerālis pasmīnēja. — Bet man atlicis vēl viens līdzeklis, lai viņu pārliecinātu …
— Ja tas ir līdzeklis matu ataudzēšanai, tad apgādājiet ar to visus Panotarosas iedzīvotājus! — Mūns nobeidza sarunu un izvadīja ģenerāli ārā.
Viņš nogaidīja kādu brīdi, tad izlaida Deiliju no slēptuves.
— Es nekļūdījos, Mūn, kad toreiz pa telefonu nosaucu jūs par vecu blēdi! — Deilijs pārmeta. — Lamatas, tvarstīšana ar helikopteru, kaut kāda noslēpumaina blondīne,
Lellīte taisās aizbraukt — jums taču daudz vairāk jaunumu nekā man! — Deilija čuksti jau pārgāja klaigāšanā.
— Klusāk, cik reižu var lūgt vienu un to pašu?!
— Mikrofona nav, esmu jau pārbaudījis.
— Neaizmirstiet, ka modernā ēkā tos pilnīgi aizstāj sienas. Bez tam ir vēl dona Benitesa ausis, kuras jūs neesat viņam nogriezis.
— Šonakt viņš ir pilī. Tātad varat neraizēties, mister Mūn!
Mūns ātrumā izklāstīja pēdējos notikumus.
— Ārprāts! — Deilijs purināja galvu. — Nevienam kriminālromāna autoram tādi trakumi nebūtu ienākuši prātā. Ja nu kāds spēj iekļaut šo mistiku loģikas ietvaros, tad tas esat vienīgi jūs.
— Es neesmu dievs tas kungs! Ja attēlus, uz kuriem redzami Roda Gaetano vīri, paņēmusi Lellīte, — kādas kompromitējošas fotogrāfijas tādā gadījumā bijušas Rozitas planšetē? Skaidrs, ka Lellīte tonakt atnāca pie manis ģenerāļa uzdevumā, kas bija iecerējis Ramirosa izsekošanu, lai aizvilinātu mani no bumbām. Skaidrs, ka tai laikā tieši viņš bijis Lellītes istabā, bet kam tad, velns parāvis, piederējusi otra ēna, ko redzēju uz balkona?
— Varbūt Ramirosam? — Deilijs vaicāja bez sevišķas pārliecības.
— Varu galvot, ka viņš nav izgājis no savas istabas. Turpināsim rēbusa sastādīšanu: Lellīte nav atstājusi viesnīcu — kā tad viņa tomēr nokļuva pie alas?
— Tīri tehniski to vēl varētu izskaidrot. Majors Melbričs nogādājis viņu ar helikopteru turp un atpakaļ, visu pārējo notēloja īpaši jums.
— Neredzu nekādas jēgas. Tādā gadījumā Lellītei nebija ne mazākās vajadzības atdot man fotogrāfijas, bet ģenerālim — atzīties savos grēkos.
— No savas puses varu pievienot vēl vienu jautājumu: ja Lellīte bijusi kopā ar Braunu Puente Alčezerilo, kāpēc tad man nav izdevies atrast viņas pirkto loterijas biļeti? — Deilijs pilnīgi automātiski atvēra skārda bundžu un iemeta mutē kukurūzas cepumu. Apmēram pusminūti viņš to domīgs košļāja.
— Nu, vai ģeniālā hipotēze radusies? — Mūns zobgalīgi paskatījās uz viņu. " - .
— Jā, pie tam veselas divas: vai nu mums darīšana ar atdalītiem Siāmas dvīņiem, vai arī mums dubultojas acu priekšā.