— Labi, pagaidām liksim Lellītei mieru. Vai jūs kaut ko atradāt slēpnī pils neapdzīvotajā daļā?
— Kā jūs vispār zināt par maniem meklējumiem?
— Pēc pēdām. Tur, kur centāties kāpt svešos kāju nospiedumos, nebija tik daudz putekļu.
— Vai arī marķīzs tās pamanīja? — Deilijs uztraucās.
— Nē.
— Paldies dievam! Viņš visu laiku vēroja mani. Līdz pat šai dienai man nekādi neizdevās iekļūt aizslēgtajās istabās. Bet izrādījās, ka tas nav pats grūtākais. Ja jūs zinātu, kā nopūlējos, meklēdams slēpņa slepeno mehānismu!
— Un rezultāts?
— Slēpni izmantojis Kids Brauns.
— Vai nekļūdāties?
— Nekādā ziņā! Atcerieties zvejnieka Kamilo stāstu par krabjiem? Slēpnī uzgāju čaumalas gabaliņu …
— Krabja čaumalas?
— Jā, bet arī tas vēl nav viss. Pie čaumalas bija pielipis balts pulveris. Uzminiet — kas tas par pulveri? Heroīns! Krabji izmantoti kā konteineri narkotiskajām vielām.
— Lieliski! Atliek tikai sakopot faktus loģiskā secībā. Brauns savā laikā vadījis Barselonas bāzi narkotisko vielu ievešanai. Ramiross strādājis restorānā «Kukarača», ko Rods Gaetano izmantojis to izplatīšanai. Rozita dienēja Rotā, kur nesen apcietinātie amerikāņu kara jūrnieki nodarbojušies ar to pašu narkotisko vielu ievešanu …
— No turienes slepenā krava nogādāta uz Svētlaimīgās vientulības salu, kādu laiku glabājusies marķīza pilī, bet pēc tam izplatīta Eiropas tirgos, — Deilijs turpināja. — Sarežģīta organizācija!
— Citādi tas nemaz nevar būt. Rods Gaetano savā arodā ir īsts meistars. Sarežģīta daudzpakāpienu operācija, kurā katrs loceklis ne vien piedalās, bet arī kontrolē citus. Katram ir ticama izkārtne: Braunam — okeanoloģija, Ramirosam — romāns ar Lellīti, Rozitai — kara dienests. Laiku pa laikam viņa atbrauca uz Panotarosu, lai Ramirosa istabā slepus satiktos ar Braunu… Nu, ko teiksiet?
— Ierosinu izveidot no jūsu Versijas scenāriju Bilam
Ričijam un nosaukt «Milzu kalmārs». Nekādu citu praktisku nozīmi tai neredzu. Esam te ieradušies, lai noskaidrotu Šrīveru nāvi. Diemžēl ikviens jauns atklājums atsviež mūs izejas punktā. Pamēģiniet kaut kā saistīt heroīnu ar telegrammu par kremāciju un asinīm kadiljakā!
— Var jau pafantazēt. Brauns kaut kādā veidā piesaistījis Gvendolīnu operācijai, Šrīveri nejauši uzzinājuši par to un …
— Un tāpēc tie likvidēti? Bet vēstule, kurā pieprasīts izpirkums?
— Labi, pafantazēsim mazliet tālāk… Vēstule ir vienīgi Brauna paša iniciatīva.
— Pieņemsim. Bet no kā tādā gadījumā baidījās Ramiross?
— Pamēģināsim virzīties pa citu ceļu, — Mūns skaļi prātoja. — Uzzinājis, ka Šrīveri uzturas Panotarosā, Gaetano pavēlēja nogalināt visus trīs. Brauns iemīlējās Gven- dolīnā un nolēma viņu paglābt, protams, parūpējies par attiecīgu savas augstsirdības honorāru. Ramiross izsekoja viņus un nogalināja Gvendolīnu, bet tagad baidās no Brauna atriebības.
— No jums iznāktu lielisks pasaku sacerētājs, — Deilijs pasmaidīja. — Bet, ja rīkotu konkursu, nevar vēl zināt, kurš no mums uzvarētu. Paklausieties, lūdzu: Šrīverus noslepkavoja ģenerālis Debldejs mistera Šrīvera uzdevumā, majoram Melbričam tas zināms, viņš šantažē ģenerāli, tādēļ drīzumā arī tiks nogalināts. Gvendolīnu nolaupīja Brauns. Nēģeris, nodomājis apprecināt Gvendolīnu ar padri Antonio, uzdeva Braunam nolaupīt viņu. Laulību ceremonija notika sarkanajā kadiljakā, un šajā laikā Bils Ričijs nošāva Gvendolīnu, sajaucis to ar savu nelaiķi sievasmāti. Lai noslēptu pēdas, stratēģiskās aviācijas galvenā pavēlniecība nometa ūdeņraža bumbas … Bet slēdzienu no visa tā atļauju taisīt jums.
— Slēdziens ir nepārprotams: drīzumā mūs abus iespundēs psihiatriskajā slimnīcā! — Mūns nikni nokoda cigāram galu un izspļāva. — Bet, starp citu, esmu jums pateicību parādā! Kamēr jūs murgojāt, atcerējos, ka dakterim Enkarno pēc kādas afēras ar narkotikām nācās bēgt uz Ameriku. Viņš, nav šaubu, bija ceturtais tajā bandā. Un tas, ka viņš nozuda tūlīt pēc Šrīveru nāves, pierāda, ka neesam nemaz tik tālu no patiesības. Man šķiet..-.
Mūns apklusa, lai ieklausītos tikko sadzirdamos soļos.
— Kas tur staigā? — Deilijs čukstēja.
— Droši vien dons Benitess. Viņš allaž pastaigājas gar durvīm visinteresantākajos momentos.
Deilijs atkal pazuda vannas istabā, bet Mūns, klusītēm pavēris durvis, palūkojās ārā. Pirmais, ko viņš pamanīja, — gaitenis grima tumsā. Tad no tumsas iznira melns stāvs, kas, pārkāpis slieksni, izrādījās pasta priekšnieks.
— Nekādi nevarēju atrast jūsu durvis, mister Mūn! Jums telegrammas!
— Pateicos! Bet, cik noprotu, jūs esat ieradies ne tikai tādēļ. Droši vien atkal atcerējāties kaut ko svarīgu?
— Tikai dažas vecas anekdotes, — pasta priekšnieks pasmaidīja. — Es ceru, ka jūs neesat aizmirsis … Vēstule, ko jums atnesu, tika nocenota simt pesetu vērtībā, bet saņēmis esmu pagaidām tikai piecdesmit… Šai sakarā ir kāda laba anekdote. Kāds basks satiek savu parādnieku un saka viņam . ..
— Te būs divsimt! — Mūns steidzīgi pārtrauca viņu. — Piecdesmit — mans parāds, pārējais par to, ka jūs izstāstīsiet anekdoti līdz galam pēc manas aizbraukšanas.
Atstājis durvis vaļā, Mūns izvadīja ciemiņu līdz apgaismotajām kāpnēm. Tumsa kaitināja, viņš pagrieza slēdzi, bet elektrība neiedegās. Acīm redzot, izsprādzis korķis. Atgriezies istabā, Mūns pasauca Deiliju:
— Varat iznākt!
— Vai maz ir vērts? Ja turpināsies tādā pašā garā, tad man labāk vispār apgulties vannā un nelīst vairs laukā… Telegrammas? No kā?
— Tūdaļ paskatīsimies … «Spāņu konsulāts atteicies dot vīzu. Ļoti žēl, bet jums vajadzēs iztikt bez manis. Vēlu sekmes. Deilijs.» — Mūns lasīja.