— Sakāt, ko gribat, bet tas patiešām bija ģeniāli! — Deilijs ar pūlēm valdīja smieklus. — Ja es būtu ģenerāļa Debldeja līdzstrādnieks, tad mani paaugstinātu par dezinformācijas nodaļas vadītāju. Kas tagad noticēs, ka esmu ieradies Panotarosā dienu pirms jums?
— Jūs esat pārcenties, nāksies vēl kādu laiciņu pabūt Hjū Brauna ādā.
— Šīs muļķīgās telegrammas dēļ? — Deilijam izstiepās gara seja.
— Ne tikai tāpēc. Man liekas, jūsu inkognito vēl noderēs. Bet palikt pilī jūs vairs nevarat.
— Vai uzskatāt, ka marķīzs kompromitē mani?
— Otrādi. Policijas priekšnieks šodien izteicis piezīmi par jūsu acu krāsu. Marķīzu viņš jau sen uzskata par aizdomīgu, tāpēc, pārvākdamies uz viesnīcu, izdarīsiet labu darbu. Šeit jūs esat patlaban daudz nepieciešamāks — vajadzēs nepārtraukti sekot Rozitai un Ramirosam.
— Kad man jāpārvācas?
— Nekavējoties.
— Vajadzētu aiziet pēc čemodāna.
— Neieteicu. Tikko radīsies iespēja, atnesīšu pats.
— Bet mana zobu suka? — Deilijs nopūtās. — Džentlmenis bez zobu sukas nav nekāds džentlmenis.
— īpaši, ja ar šo zobu suku atmūķē piekaramās atslēgas svešās mājās, — Mūns pasmaidīja. — Paņemsiet pagaidām manu. — Viņš iegrima pārdomās, tad sacīja: — Man radusies laba doma — marķīzs paziņos policijai, ka atradis Gvendolīnas mašīnu. Līdz ar to viņš būtu reabilitēts policijas priekšnieka acīs.
— Jūs gan esat īsta lapsa, — Deilijs paklakšķināja ar mēli. — Cerat, ka marķīzs, jūsu šķietamās uzticības ieaijāts, atjaunos kontaktus ar Braunu?
— Vai uzskatāt viņu par līdzdalībnieku?
— Un jūs ne? … Ak tā, jūs taču vēl neesat dzirdējis manu pēdējo jaunumu… Vārdu sakot, es jau stāstīju jums, ka nosūtīju Šrīveram telegrammu …
— Cerams, ne no Panotarosas? — Mūns vaicāja, apzinādamies, ka šis jautājums būtu vietā pirms pusstundas. Bet sarunā, kurā ārkārtīgi svarīgi fakti birst kā no gaisa, aizmirst kādu sīkumu ir piedodami.
— Jāatzīstas, ka tikko neizdarīju šo nāves grēku, par cik taisījos tik un tā apglabāt Hjū Braunu. Bet man taisni laikā iekrita prātā jūsu uzdevums izdibināt, vai Hjū Brauns 19. martā bijis Kosta Ažūrā.
— Šī hipotēze tagad galīgi atkritusi.
— Mūžīgi jūs pārtraucat. Vārdu sakot, aizbraucu uz turieni, nosūtīju telegrammu, parakstījies jūsu vārdā, bet pēc tam centos izpildīt uzdevumu. Neviens no «U&m, ko iztaujāju, nav redzējis Hjū Braunu. Toties ostas matrozis, kas pazīst Kamilo, apgalvo, ka zvejnieks šai dienā patiešām atbraucis uz Kosta Ažūru, bet viens.
— Viņš taču apgalvo, ka aizvedis Šrīverus!
— To es arī zinu, bet, kāpēc viņš melo, noskaidrojiet jūs! Kā jums patīk šāds noslēpumains notikums: reiz vēroju viņu ar tālskati no pils torņa. Viņš izbrauca jūrā, izmeta tīklu, ielīda kajītē, pēc desmit minūtēm izvilka tukšo tīklu un atgriezās krastā.
— Paldies, Deilij! Tas ir tieši tas ķēdes posms, kas man pietrūka.
— Varu jums piedāvāt vēl vienu. Marķīzs pieķēra mani pie šīs nodarbības, un pēc tam mans tālskatis pazuda bez vēsts.
— No čemodāna, kur glabājas jūsu zobu sukas?
— Jā.
— Tadā gadījumā marķīzs nopratis, kas jūs tāds esat.
— Nedomāju vis… Marķīzs redz manī savu kolēģi. Bet ir vēl trešais ķēdes posms: dons Kamilo un dons Benitess nāk pie viņa katru dienu. Viņi ieslēdzas četratā ar donu Brito un, lai neviens nedzirdētu, par ko tie runā, ieslēdz tik spalgu mūziku, ka pat žurkas aizbāž ausis ar ķepām.
— Tas ir diezgan interesanti, bet tam nav nekāda sakara ar Šrīveriem.
— Labprāt dzirdētu jūsu argumentus.
— Grafologs salīdzinājis Gaetano parakstu uz marķīzam it kā dāvātās fotogrāfijas gan ar faksimilu, gan ar marķīza rokrakstu. Autogrāfs ir viltots, tas ir vienkārši jauks joks, uz kura esam krietni uzķērušies.
— Bet no Elerija Kvīna detektīvalmanaha izgrieztie burti Gvendolīnas vēstules otrajā pusē?
— Jūs piemirsāt, ka Kids Brauns dzīvoja pie marķīza. Rādīdams man šodien slēpni, ap kuru jūs tā nopūlējāties, marķīzs, starp citu, pastāstīja, ka tur esot atradis grāfa Sančo testamentu, kur norādīta apslēptās mantas atrašanās vieta.
— Un jūs to uzskatāt par pierādījumu marķīza nevainībai?
— Nē. Bet savā laikā viņš arī Braunam stāstījis par testamentu un par slēpni. Vai jūs tas apmierina?
— Neesmu tik lētticīgs un izklaidīgs kā jūs. Desmit mi- mūtes jūs jau turat rokā otru telegrammu. Vai nebūtu laiks uzzināt Šrīvera atbildi uz manu pieprasījumu par asins grupu?
— Mans dievs! — Mūns satvēra galvu. — Par Gvendolīnu tiešām esam pavisam aizmirsuši!
Viņš atplēsa blanku. Burti lēkāja acu priekšā, un pagāja kāds mirklis, kamēr viņš apjēdza, ka telegrammu nosūtījis Donalds Kings:
«Kinostudija «Artija» pieder Losandželosas finansistu grupai. Viens no tiem ir Saimons Dispanto — Roda Gaetano uzticamības persona. Attiecībā uz banku esmu pieprasījis savu Madrides informatoru.»
— Diezgan laba ziņa, — Deilijs teica. — Priecājos par Lellīti. Tagad jums gribot negribot būs jāpiekrīt, ka viņas attiecības ar Gaetano neatbilst nevienam kriminālkodeksa pantam. No galvenā ļaundara viņa tagad pārvērtusies par Ramirosa un ģenerāļa aizsegu. Piekrītat?
Mūns klusēja. Viņš sasprindzināti ieklausījās blakus istabas varbūtējos trokšņos, bet nekas nebija dzirdams. Droši vien Lellīte aizbraukusi. Vai viņš drīkstēja viņu laist projām? Vai varēja ticēt, ka Lellīte pati nāca izpirkumam pakaļ? Tas runāja pretī loģikai — tāpat kā daudz kas cits. Viss, kas šķita mīklains un neizprotams Šrīveru lietā, likās koncentrējamies ap Lellīti. Tādos apstākļos izšķirties par kādu lēmumu ir ārkārtīgi grūti. Tāpat kā tai naktī, kad kaimiņu balkonā parādījās divas ēnas, Mūns instinktīvi izvēlējās pasīvu lomu.