— Par agru priecājaties, Deilij, — viņš beidzot noteica. — Ja Lellīte palikusi, jums nāksies sekot viņai ik uz soļa… Bet, ja ne, pamēģiniet atrast viņas līdzinieci, ja tāda patiešām būtu.
— Kā gan citādi izskaidrot šo mistiku?
— Mistika nav izskaidrojama ar loģikas palīdzību. Man brīžiem ir tāda sajūta, ka Panotarosu, it sevišķi šo viesnīcu, apdzīvotu spoki. Rodžeras spoks nāk pēc izpirkuma, kamēr viņa pati kravā savas ceļa somas, lai pēc tam noplēstu sev no galvas spokainus garus matus. Misis Šrīveras un Rola rēgi kopā ar zvejnieku Kamilo brauc uz Kosta Ažūru, bet viņi paši… Ko viņi darījuši 19. marta priekšpusdienā? — Mūns atkal apklusa, šoreiz uz ilgāku laiku. Atgāzies krēslā, viņš šķita snaužam — acis bija puspievērtas, cigārs nodzisis. Pēc dažām minūtēm D.eilijs sadzirdēja saspringtus čukstus:
— Jāuzzina, kur ieslodzīts frizieris no Puente Alčezerilo … Atcerieties, loterijas biļešu pārdevējs redzējis Lellīti iznākam no frizētavas …
Sarunu nācās pārtraukt. Enerģiski klauvējieni pie durvīm vēstīja jauna apmeklētāja ierašanos. Atvēris durvis, Mūns ieraudzīja šķiltavu uguntiņu un tās gaismā ķīļbār- diņu.
— Jūs? — Mūns jautāja, brīnīdamies, kas gan franču žurnālistam vajadzīgs no viņa tik vēlā stundā.
— Jūs izsauc.
— Pie kā?
— Nu, kā viņu tur sauc, pie tā … — neskatoties uz francūža apgalvojumu, ka viņš perfekti pārvalda angļu valodu, viņam acīm redzami pietrūka vārdu.
— Kad es tikko beidzu diktēt mašīnrakstītājai, sauca jūs …
— Vai tad jūs paņēmāt līdzi mašīnrakstītāju? — Mūns mehāniski jautāja, joprojām nesaprazdams, ko no viņa grib.
— Ne jau šeit, Parīzes redakcija! Ejiet ātrāk!
Tikai tagad Mūns apjēdza, ka viņu sauc pie telefona. Viņš skrēja pa gaiteni, uzdrāzdamies kaut kādām papīra kaudzēm. Logs bija atvērts, caurvējš kustināja lapas. Tumsā šķita, it kā spoki, pāršķirstot avīzes, iepazīstas ar biržas kursu, augstāko aprindu dzīves un kriminālnoti- kumu jaunumiem.
Tukšais vestibils bija tikko apgaismots. Ar vīra mēteli apsegusies, aiz letes gulēja dona Benitesa sieva. Mūns sataustīja nolikto klausuli.
— Kas runā? Vai jūs, pulkvedi? — viņš kliedza, nez kādēļ pārliecināts, ka runā ar policijas priekšnieku. Šveicara sievas krākšana traucēja saprast jau tā slikti sadzirdamos vārdus.
— Runājiet skaļāk! — Mūns lūdza.
— Vai viņi arī to nogalinājuši? — kāda pilnīgi sveša balss jautāja.
— Kas runā? — Mūns kliedza.
— Panotarosa? — telefonistes balss iejaucās.
— Jā! Velns parāvis, kas runā?
— Viesnīca «Holivuda»? Paaiciniet pie tālruņa misteiu Mūnu! — sacīja jau cita telefoniste ar mundru Ņujorkas akcentu.
— Tas esat jūs, mister Šrīver? — Mūns bija beidzot sapratis, ar ko savienots.
— Sakiet man patiesību! Vai viņa mirusi? — balss vecīgi drebēja — varbūt pie tā bija vainīgi traucējumi telefona līnijā, iespējams arī, ka pats Šrīvers pēc visa notikušā stipri pārvērties.
— Jūs velti uztraucaties! — Mūns viņu mierināja.
— Sakiet — kāda viņai asins grupa?
Šrīvers jautājumu, acīm redzot, nebija sadzirdējis. Viņš sāka runāt par kaut kādu dienasgrāmatu. Traucējumu izkropļotā balss te pazuda, te atkal iznira. Mūns ar grūtībām saprata, par ko runā. Starp misis Šrīveras un viņas dēla mantām, kas bija aizsūtītas uz Ņujorku, nav atrasta burtnīca, kur Rols mēdza pierakstīt dienas notikumus. Šrīvers bija pārliecināts, ka viņa pēdējie ieraksti spēj dol kādu pieturas punktu attiecībā uz slepkavu personību.
Dienasgrāmatas nozušana bija ievērības cienīgs fakts, taču šobrīd daudz svarīgāka bija asins grupa. Atmetis pie malas jebkuras ceremonijas, Mūns vairākkārt atkārtoja jautājumu. Viņam nācās kliegt, bet savu viņš tomēr panāca.
— Kāpēc jūs mani mokāt? — Šrīvers novaidējās.
— Jūs taču pats labi zināt, ka viņai ir… — balss pēkšņi pārtrūka. Bija dzirdams dobjš troksnis. Mūna piere pārklājās aukstiem sviedriem.
Pagāja vesela mūžība, patiesībā viena vai divas minūtes, kamēr vada otrā galā atkal bija dzirdama balss:
— Misteru Šrīveru nupat piemeklējusi jauna nervu lēkme. — Mūns uzminēja, ka runā sekretārs. — Es jau lūdzu, lai uztic šo sarunu man, bet viņš nepaklausīja. Tagad lūdzu jūs nekā neslēpt. Ja mis Gvendolīna Šrīvera …
— Pagaidiet! Kāda viņai asins grupa?
— B grupa!
— Bet rezuss? Kāds rezuss?
— Pozitīvais.
— Tādā gadījumā baidos, ka …
Neizrunājis līdz galam, Mūns nolika klausuli. Viņam pietrūka drosmes pabeigt traģisko frāzi. Viņš it kā redzēja savā priekšā Šrīveru, sagumušu, bēdu salauztu. Seju aizklāja rokas ar zilganām, vecīgām dzīslām, nevarīgie pleci drebēja mēmās raudās. Šrīvers piederēja pie tiem cilvēkiem, kurus Mūns ne visai ieredzēja. Bet nelaimes stundā pat miljonārs ir tomēr cilvēks, kam nevar liegt līdzjūtību.
Mūns izberzēja acis, un vīzija izgaisa. Nebija nekā, atskaitot tukšo, pustumšo vestibilu un dona Benitesa aizmigušo sievu. Viņas krākšana atgādināja putekļu sūcēja rūkoņu, un šķita, spokainas apkopējas novāc straujās bēgšanas pēdas.
Tad šai skaņai pievienojās cita. Aiz loga lija lietus. Pirmais lietus, kopš Mūns bija ieradies Panotarosā.
PANOTAROSĀ 1966. g. 26. martā
LOTERIJAS BIĻETE NR. 000111
Tikko Mūns bija paguvis nomazgāties dušā, apģērbties un kaut ko iekost, ieradās policijas priekšnieks ar ziņu, ka atrasta Gvendolīnas mašīna. Jau dažas minūtes vēlāk kaprāļa Milsa džīps joņoja cauri Panotarosai. Ceļš vijās kalnā. Garām pazibēja pils, un džīps ieskrējies viegli uzveica vairākus straujus kāpumus. Kādā ceļa posmā, kur mežonīgas klintis aizklāja Panotarosu un jūru, motors it kā protestēdams draudīgi iekaucās un mašīna apstājās.