— Vai jau klāt? — atcerējies lomu, kas viņam jātēlo, Mūns jautāja. — Kas pirmais atrada mašīnu?
— Marķīzs Kastelmare, — policijas priekšnieks saviebās. — Iznāk, ka veltīgi esmu turējis viņu aizdomās.
— Tālāk jums vajadzēs iet kājām, — kaprālis Milss paziņoja.
Diena solījās būt neciešami karsta. Vismaz tā likās Mūnam. Kamēr viņi rāpās augšup, virskrekls lipa pie miesas. Smaržoja zāle. Debesīs riņķoja lija. Putns meta dīvainus lokus, visu laiku atgriezdamies vienā un tajā pašā vietā. Kādā aizā Mūns ieraudzīja cilvēku figūriņas. Pēc krietna brīža viņi bija pie mērķa. Zem zaļas lapotnes kā ugunsgrēka liesma saulē zvīļoja kadiljaka sarkanais lakojums.
Mūna pirmā reakcija bija izbrīns. Te nevarēja samanīt neko tādu, kas kaut aptuveni atgādinātu ceļu — apkārt tikai akmeņi. Vienīgi ārprātīgais vai arī cilvēks nāves briesmās dzītu mašīnu pa tādu apvidu. Nepaļaudamies uz savu palīgu, Mūns ar lupu apskatīja mašīnas priekšējo sēdekli un grīdu — nekur nevarēja saskatīt ne mazākās stikla drumslas. Viņš aprēķināja ātrumu, ar kādu braukusi mašīna. Ņemot vērā straujo kāpumu un nelīdzenumus, tas diez vai pārsniedzis desmit jūdžu. Tātad atkrita arī iespēja, ka braucējs ievainots avārijas laikā.
Policijas priekšnieks nofotografēja visu mašīnu, tad atsevišķas detaļas. Panotarosā nebija policijas fotogrāfa. Gaidīt, kamēr atbrauks kāds no Malāgas, viņš negribēja, jo pēc stundas vajadzēja sagaidīt viesus. Mūns apskatīja klinti, kurai mašīna bija uzskrējusi. Spriežot pēc lauskām, kas gulēja apkārt, mašīna bija ietriekusies pagrieziena brīdī. Mūns noliecās, lai pārbaudītu, vai uz prožektora un aizsargstikla gabaliņiem nav redzamas asinis. Kaut kas vizuļojošs saistīja viņa uzmanību — spīdums šķita citāds nekā stiklam. Sūnās paslēpies priekšmets izrādījās metāla sprādze. Pēc formas tā nekādi nevarēja piederēt sievietes tērpam. Pārliecinājies, ka policisti viņu neredz, Mūns paslēpa atradumu celofāna maisiņā.
Atgriezies pie mašīnas, Mūns pa otram lāgam to sīki apskatīja. Viņu gaidīja jauns atklājums. Deilijs steigā nebija ievērojis asins pēdas uz stūres. Saplūdušas ar tumši sarkano laku un ar neapbruņotu aci gandrīz neredzamas, tās skaidri iezīmējās palielināmajā stiklā. Toties Mūns neatrada neviena pirksta nospieduma — tam, kas vadījis mašīnu, bijuši cimdi.
Pēc tam Mūns izpētīja apkārtni. Starp akmeņiem šur tur auga mitras sūnas vai stiepās nelielas mitru smilšu strēles, ko bija izbradājuši policisti. Mūnam šķita, ka starp daudzām svaigām pēdām saskatāmas arī vecas. Lietus deformētas, tās bija tik neskaidras, ka nevarēja konstatēt, vai tās atstājis cilvēks vai zvērs. Tieši tāpēc Deilijs, acīm redzot, nav uzskatījis par vajadzīgu ziņot par tām. Pēdas sakās apmēram desmit soļu no mašīnas, vietām nozuda, kāpa augšup un tad galīgi izgaisa. Aplēsis iespējamo virzienu un sekodams tām, Mūns uzdūrās kādai alai. Laimīgā kārtā vienam policistam bija lukturis. Alā Mūns neatrada nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka te uzturējies cilvēks. Ala nobeidzās ar šauru gaiteni, pie tam tik zemu, ka pa to nāktos virzīties četrrāpus. Ievainots cilvēks nekad neizvēlētos šo ceļu, un arī līķi tur neviens neslēptu — daudz vienkāršāk bija to nomest bezdibenī. Turēdamies pie krūmiem, Mūns ielūkojās šaušalīgajā dziļumā, ko no visām pusēm ielenca stāvas klints sienas. Nokāpt tur lejā būtu pa spēkam tikai pienācīgi apbruņotam pieredzējušam alpīnistam.
Pabeidzis fotografēt un sastādīt protokolu, policijas priekšnieks skubināja braukt prom — ik brīdi varēja ieRasties augstie viesi. Ari Mūns pats steidzās atpakaļ uz viesnīcu — Deilijam varēja noderēt viņa palīdzība. Pirms doties ceļā, Mūns uzrāpās uz kādas augstākas klints un vēlreiz apskatīja notikuma vietu. Lietus bija nomazgājis riepu pēdas. Bet tagad, kad skatiens aptvēra lielāku laukumu, Mūns pamanīja kaut ko tādu, ko lejā stāvošs cilvēks nevarēja pamanīt. Vietvietām krūmu zari bija salauzti zem riepu smaguma, un tas deva zināmu iespēju sazīmēt ka- diljaka nobraukto ceļu. Šis ceļš bija visai mīklains. Mašīna bez šķietamas vajadzības līkumojusi, braukājusi turp un atpakaļ, radās pat iespaids, ka tā griezusies ap savu asi kā vilciņš, līdz uzskrējusi klintij.
Jau kāpdams džīpā, Mūns nodomāja, ka kadiljaks, iespējams, braucis ar iedarbinātu motoru, bet bez vadītāja. Varbūt noziedznieki cerēja, ka mašīna nogāzīsies no kraujas. Mazliet vēlāk Mūnam izdevās atrisināt vēl vienu jautājumu. Iebraucot centrālajā laukumā, ko bija ielenkusi amerikāņu militārās policijas ķēde, Mūns paskatījās uz viņu siksnām un pēkšņi saprata, ka atrastā sprādze ar impregnētas biezas drānas drisku galā nokritusi no lidotāja stratosfēras tērpa.
— Labrīt, senjor! — dons Benitess, sadzirdējis soļus, atvēra no bezmiega iekaisušās acis. — Cik lielisks laiks, taisni kā uz pasūtījumu! Jau baidījos, ka lietus sagandēs ministriem omu. Vai zināt, kam uzticēts sagaidīt viņus šovakar pilī? Man! Marķīzs palūdza mani būt par major- domu … — delikāti paslēpis muti aiz delnas, dons Benitess nožāvājās un aizrautīgi turpināja: — Cik žurnālistu sabraucis, pusviesnīca pilna! Senjors Deviljē būs apmierināts … Senjor Mūn, man liels lūgums pie jums — dieva dēļ nestāstiet nevienam…
— Ka jūs klausāties «Pireneju»? — Mūns ar smaidu norādīja uz veco uztvērēju, kas bija pabāzts zem letes.