— Ko jūs runājat?! — dons Benitess sašutumā pārmeta krustu. — Pulksten trijos klausīšos Madridi, šodien taču
^pārraidīs laimestu sarakstu. Es par kaut ko citu … Nestāstiet, lūdzu, ka sieva gulēja dežūras laikā. Izabella nav pieradusi pie stiprākiem dzērieniem. Uzzinājusi, ka senjora Rodžera aizbrauc, viņa uzkāpa pie tās, lai uzlīmētu etiķetes, un…
— Kādas etiķetes?
— Uz čemodāniem. Vislabākā reklāma! Kāds izlasīs vārdu «Holivuda», un viņam varbūt ari radīsies vēlēšanās apciemot Panotarosu… Zila jūra, palmas, veselīgs klimats …
— Tātad Evelīna Rodžera pacienājusi jūsu sievu?
— Nē, pats ģenerālis Debldejs! Ārkārtīgi laipni no viņa puses, vai ne?
— Pat pārāk! — Mūns norūca.
— Jā, gluži piemirsu, mums ir jauns iemītnieks — Hjū Brauns! Apmeties divdesmitajā istabā, tieši jums pretī.
— Vai esat drošs, ka mani tas interesē?
— Bet pie Ramirosa no paša rīta tup Rozita Bairda, — šveicars, nereaģēdams uz Mūna jautājumu, turpināja dalīties jaunumos. — Viņi tikai nesen aizgāja, visi četri.
— Četri?
— Jā gan, viņa ar Ramirosu un senjors Debldejs ar senjoru Rodžeru.
— Vai tad viņa nav aizbraukusi? — Mūns kļuva nemierīgs.
— Paldies dievam, pārdomājusi! Bez viņas mēs būtu pavisam pazuduši, puse tūristu brauca šurp tikai viņas dēļ.
— Tātad palikusi, — Mūns nogrima pārdomās. — Vai viņu apciemojis vēl kāds cits, atskaitot ģenerāli?
— Hjū Brauns gribēja, bet viņa to nav ielaidusi un arī žurnālistus atteikusies pieņemt. Visu rītu senjora nav atstājusi savu istabu, tikai uz mirkli nokāpa pie manis, lai iedotu biļeti pārbaudei.
— Loterijas biļeti? Kur tā ir? Parādiet man!
Šveicars parakņājās kabatas portfelī. Zem jaunām biļetēm gulēja četrkārt salikts apbružāts papīrītis. Mūns attaisīja to un — sastinga. Tā bija biļete ar laimīgo numuru 000111!
Mūns metās augša. Gaitenis bija tukšs, visi žurnālisti atradās laukumā. Neievērodams nekādu piesardzību, viņš pieklauvēja pie Deilija durvīm. Neviens neatsaucās. Varbūt tas atrodas viņa istabā. Taču sava palīga vietā viņš atrada tikai tā atstāto, steigā pierakstīto notikumu hroniku:
«Pirmais pārsteigums: tūlīt pēc jūsu aiziešanas Rozita atnāca pie Ramirosa, kas viņu atklāti ielaida. Ko tas nozīmē? Lellīte neizgāja no savas istabas un arī mani neielaida, aizbildinādamās, ka jāpārģērbjas viesu saņemšanai.
Ap vienpadsmitiem pie viņas atnāca padre Antonio. Saruna bija ļoti īsa un, acīm redzot, ne visai patīkama. Viņš iznāca no Lellītes istabas drūms, gribēja iet pie Ramirosa, bet pārdomāja un devās pie jūsu durvīm. Klauvēja tik ilgi un dikti, ka es jau nobijos par savām bungādiņām. Pēc pusstundas ieradās ģenerālis Debldejs. Lellīte viņu tūdaļ ielaida. Ģenerālis palika līdz divpadsmitiem. Bez piecām divpadsmit viņam atnāca pakaļ majors Melbričs, un tad sākās pats interesantākais. Vispirms no istabas zem rokas ar ģenerāli iznāca Lellīte. Viņai sarežģīta augsta frizūra ar zeltainu caurspīdīgu turbānu. Balss ir skanīgāka un nav tik aizsmakusi kā parasti, arī pati viņa izskatījās svaigāka. No tās pašas istabas abiem nopakaļ iznāca Ramiross ar Rozitu (viņi izmantojuši savienojamās durvis). Rozitai gluži cita seja — pazudusi pastāvīgā sasprindzinātība. Nepiespiesti, bez agrākās glaimīgās iztapības Ramiross pazoboja Lellīti par jauno frizūru. Visi četri šķita apmierināti, un, likās, visus vienoja interešu kopība. Pārceļu savu novērošanas posteni uz laukumu.»
Mūns paskatījās pulkstenī. Desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Tātad viņi aizgājuši pavisam nesen. Šī jaunā mīkla sniedza pietiekami daudz vielas pārdomām. Bet nodoties minējumiem viņš nepaguva — kāds sparīgi bungoja pie durvīm. Mūns atvēra un neviļus atkāpās. Viņa priekšā stāvēja padres Antonio nēģeris, milzīgs, zilgani melns uz gaiteņa balto marmora sienu fona. Gleznaini spīdēja viņa melnā āda, baltie zobi, neskaitāmās aproces un karuļi. Starp raibajām krellēm un spalvām uz krūtīm karājās iegarens, ar vara stiepli aptīts, neizskatīgs ādas amulets. Mūna uzmanību tūdaļ piesaistīja brezenta pārvalks, kādos parasti glabā medību vai makšķerēšanas piederumus. No pārvalka rēgojās ziloņkaula spals. Uz tā melnēja gandrīz tādi paši noslēpumaini krustiņi kā uz padres Antonio portsigāra. Mūns vēlreiz palūkojās uz plecā pakārto pārvalku, mēģinādams uzminēt tā saturu, un neviļus nodrebēja. Tas, kas sākumā likās esam dīvains spininga pludiņš, īstenībā bija līka zobena spals. Nēģeris klusēdams pasniedza Mūnam aploksni un, atbildi nenogaidījis, aizgāja.
Mūns pagrozīja aploksni pirkstos. Interesanti, ko garīdznieks viņam raksta. Droši vien nekas labs nav gaidāms. Tā arī bija.
«Nāciet nekavējoties! Tas ir jūsu interesēs! Ja nē, lai par jums apžēlojas tas kungs — visuredzošais, visuvarenais soģis!»
No laukuma atlidoja pirmās apsveikuma marša taktis. Skaņas bija tik spēcīgas, ka drebēja loga rūtis. Mūns paraustīja plecus un izgāja balkonā. Vēstuli viņš saplēsa, bet driskas palaida pa vējam. Mūzika kļuva vēl skaļāka, kaut kur tālumā bija dzirdama mašīnu rūkoņa, kas arvien pieauga.
No pansijas «Prādo» puses piebrauca četri autobusi un apstājās tur, kur viesnīcas ēka noslēpa tos skatieniem. Kad no pirmā autobusa izlēca vesels bars daiļu meiteņu sarkanām rozēm melnajos matos, Mūns nodomāja, ka tās ir pansijas iemītnieces. Tikmēr arī otrais autobuss jau bija izlaidis savus pasažierus — tikpat lieliskus jaunus tumšmatainus puišus, līdzīgus toreadoriem. Kad beidzot no trešā izkāpa pavecas zemnieces nacionālā apģērbā, bet no ceturtā tikpat gleznaini zemnieki, Mūns apjēdza, ka viņa priekšā ir spāņu tauta, ko tālredzīgais ģenerālis Debldejs bija atvedis uz Panotarosu, lai viņi apmētātu augstos viesus ar ziediem.