Mūns pasmīnēja — Lellīte gluži labi iederējās šai pus- teatrālajā maskarādē. Viņš aizslēdza durvis un, nokāpis lejā, izgāja laukumā.
Tribīnes pašā centrā stāvēja Rodžera. Žilbinošā tērpā un zeltītās kurpītēs viņa atgādināja jauniņu princesi, bet blakus ģenerālis Debldejs — galma ministru. Spāņu un amerikāņu karogi slinki plandījās zem dekoratīvi zilajām debesīm. Laiku pa laikam Lellīte īgni sakārtoja lielisko frizūru, ko bija izjaucis no kārts noslīdējušais karogs ar falangas emblēmu — liktora zelta rīkstēm uz melna fona.
Ģenerālis, kas ar laipnu smaidu atbildēja uz vietējās varas pārstāvju sveicieniem, pirmais pamanīja nelaimi. Daži no apkārtstāvošajiem amerikāņu virsniekiem metās pie kārts. Bet pulkvedis Baroha-i-Pinoss aizsteidzās tiem priekšā. Diezgan veikli uzrāpies uz pleciem kādam liela auguma civilajam gvardam, viņš mēģināja pacelt karogu augstāk.
Gandrīz tai pašā brīdī laukuma pretējā galā parādījās priekšējā mašīna. Tajā sēdēja neliela auguma patukls kungs. Plecos ierautā galva un mīkstajā sēdeklī iegrimusī mugura spilgti kontrastēja ar amerikāņu militārās policijas eskorta taisnajiem stāviem. It kā pienagloti saviem baltajiem motocikliem, žilbinoši baltām kaskām galvā, viņi izskatījās kā mitoloģiski divdesmitā gadsimta kentauri: zirgus bija nomainījušas mašīnas, bet cilvēkus — roboti.
Tobrīd no jūras puses laukumā izskrēja daži simti cilvēku. Viņi to darīja visai labprāt. Gan skaistās dejotājas, gan vīrišķīgie toreadori, pat pavecu zemnieku lomai angažētie izpildītāji bija priecīgi izlocīt garajā braucienā notirpušās kājas. Laukumā gluži kā sprādziens atskanēja gavilējošas balsis.
Gaisa vilnis, kas bija radies šā sinhronā kliedziena rezultātā, sasniedza triumfa arku. Civilais gvards, kas aizvietoja kāpnes policijas priekšniekam, nodrebēja un salīgojās. Pulkvedis, raudams sev līdzi falangas karogu, nokrita. Karoga kārts, smagumu neizturējusi, salūza, bet pati drāna nokrita Lellītei pie kājām. Pulkvedis uzrausās stāvus un lūkoja pacelt karogu. Bet tam vairs nebija laika.
Pirmā mašīna jau atradās līdzās triumfa arkai. Pastūmis pulkvedi sānis, ģenerālis Debldejs uzmina uz zeltā izšūtā melnā zīda, apsveikdams informācijas un propagandas ministru ar ciešu rokas spiedienu. Iedūcās televīzijas un kinokameras, ko noslāpēja gandrīz nepārtrauktā fotoaparātu knikšķēšana. Mūnam šis troksnis izsauca atmiņā Geigera skaitītāja tikšķus.
Viņš baidījās, ka nu sāksies garas runas, bet atstāt savu novērošanas posteni neuzdrošinājās. Izrādījās, ka viņš patīkami kļūdījies. Ģenerālis labi saprata, ka nevienam nav nekādas vēlēšanās aizkavēties radioaktivitātes piesārņotajā Panotarosā. Tāpēc svinīgās sagaidīšanas ceremonija tika reducēta līdz minimumam.
Tikko noplaiksnīja zibspuldzes, pie triumfa arkas piebrauca ģenerāļa melnā mašīna ar garu sidraba antenu, radiooperatoriem priekšējā sēdeklī un četriem automātis- tiem pakaļējā. Ministrs ātri pārsēdās tajā, blakus novietojās ģenerālis un Lellīte. Tad, vezdams aiz rokas amerikāņu sūtņa sievu, pie mašīnas piegāja pulkvedis Baroha-i- Piņoss, viņam pa pēdām sekoja pats sūtnis ar Rozitu Bairdu. Četratā viņi apsēdās vienīgajā sēdeklī, kas vēl bija brīvs. Mašīnu tūdaļ ielenca motociklisti. Spīdinot saulē karosērijas melno laku un ložu drošo pleksistiklu, tā veica pa laukumu goda apli un pazuda, vilkdama aiz sevis garo eskorta asti.
Pēdējais automobilis izzuda skatienam. Mūns jau cerēja, ka izrāde beigusies, kad pēkšņi bruģis nodrebēja pakavu dimdoņā. Ieradās pulkveža izsauktais mobilo gvardu es- kadrons. Noskanēja komanda, zirgi sastinga, pāri pūlim uzlidoja trīskārtējs salūts. Kad Mūns atkal atvēra acis, eskadrons, seglos šūpodamies, jau galopēja nopakaļ ģenerāļa mašīnai.
Jātnieku saceltie putekļi vēl nebija paspējuši nogulties, bet skaistules, matadori, pusmūža zemnieki un zemnieces, vārdu sakot, visa spāņu tauta, jau aizplūda no laukuma. Aiz viesnīcas bija dzirdama iedarbināto motoru rūkoņa, mazliet vēlāk riepas griezīgi nošvīkstēja smiltīs. Izrādes pirmais cēliens bija galā …
PADRES ANTONIO ROZES
Mūns iekāpa džīpā. Kaprālis Milss, kā parasti, tūdaļ ieslēdza vislielāko ātrumu.
— Lēnāk, — Mūns teica. Interesanti, vai kaprālis šoreiz neapjautāsies, kāpēc. Bet tas, kā allaž, tikai paraustīja plecus:
— Lūdzu! Man vienalga.
Mūns atskatījās. Džīpam nopakaļ ātriem, brīviem soļiem skrēja nēģeris. Tieši tāds solis bija viņa senčiem, kas stundām ilgi vajāja mūžamežos ievainotu ziloni, bet zilonis, kā zināms, ir viens no visātrākajiem zvēriem pasaulē.
Mūns aizsmēķēja cigāru. Tā, tā … Panotarosas šaurajās, līkumainajās ieliņās nēģeris ar automašīnu varētu vēl sacensties. Bet, tiklīdz viņi nokļūs uz ceļa, kas ved pāri kalniem uz Puente Alčezerilo un tālāk uz Malāgu, nēģeris tūdaļ atpaliks. Tātad tā nav sekošana, bet draudi, kā Mūns to bija jau iedomājies.
Apmierināts ar mazā rēbusa atminēšanu, viņš lika kaprālim pieturēt pie dona Ernando krodziņa.
— Kur dzīvo padre Antonio? — Mūns vaicāja pavecam zemniekam ar melnu bereti galvā, pavadīdams šo frāzi žestiem, kas ļautu ikkatram bez grūtībām saprast, par ko ir runa. Zemnieks kaut ko norūca un salīgojās, it kā pār; likdams, vai atgriezties atpakaļ krogā vai likties uz auss tepat ielas vidū. Tas viss būtu diezgan dabiski, ja nerē- gotos zemnieka melno samta bikšu izspīlētā kabata, kur iezīmējās kaut kas līdzīgs revolvera stobram.
Atcerēdamies garīdznieka vārdus, ka jebkurš vietējais zina viņa dzīves vietu, Mūns griezās pie kāda zvejnieka garos zābakos un dziļi pār pieri uzvilktā vecā platmalē. Zvejnieks, pēc izskata ļoti līdzīgs Kamilo, nomurmināja kaut ko nesaprotamu un turpināja soļot uz krasta pusi. Pēkšņi viņš apstājās un vērīgi apskatīja Mūnu.