— Jūs taču esat kapteinis Mūns? Vai neatceraties mani? — viņš negaidīti teica angliski.
— Nē! — Mūns apjuka. Kā Panotarosā varēja gadīties cilvēks, pēc izskata vietējais iedzīvotājs, bet ar tīru amerikāņu akcentu un pie tam vēl tāds, kas sen pazīst Mūnu?
— Mēs taču kaia laikā strādājām vienā firmā, — zvejnieks viltīgi pamirkšķināja un izvilka no apsmulētās jakas piezīmju grāmatiņu sērkociņu kārbiņas lielumā. — Lūdzu! Veca paziņas labā esmu gatavs pat no ādas izlīst, — viņš ātri pāršķirstīja grāmatiņu. — Lūk, atradu … Padre Antonio … Rožu ielā 17. Ja jūs ejat pie viņa, vecas draudzības vārdā ieteicu vispirms pielādēt šaujamo!
— Kāpēc jums tā liekas? — Mūns atviegloti iesmējās. Beidzot viņš bija apjēdzis: gan šis zvejnieks, gan pirmītējais zemnieks ar melno bereti atbraukuši uz Panotarosu apsargāt augsto viesu dzīvības.
— Blakus viņa vārdam stāv krustiņš, — tas čukstēja.
— Un blakus manējam arī? — Mūns kodīgi vaicāja.
— Veltīgi pūlaties! — Viņa vecais paziņa viltīgi pasmaidīja. — Nav vēl piedzimis tas, kam izdotos izzvejot no manis slepenu informāciju! Mēms kā zivs! — Un mazliet pārspīlētā, bet tipiskā veca jūras vilka gaitā viltus zvejnieks slāja prom un nozuda aiz stūra.
Pavadījis viņu ar līdzjūtīgu skatienu, Mūns pagriezās pret kaprāli Milsu un sastinga: līdzās mašīnai stāvēja nēģeris. Ar vienu lēcienu tas pārlēca pāri bortam un izstiepa uz priekšu roku. Mūns neviļus tvēra pēc revolvera. Taču izrādījās, ka nēģeris gribējis tikai parādīt, kurp jābrauc,— zobens palika makstī un revolveris — kabatā.
Padre Antonio apdzīvoja mazu omulīgu mājiņu, kas šķita it kā pielipināta kalna nogāzei. Tūlīt aiz tās sākās vīnogulājs.-Ķerdamās pie katra izciļņa, stīgas spītīgi rāpās augšup. Aiz mājiņas atradās neliela oranžērija, zibsnīdama saulē savus stikla kvadrātus. Pavadījis Mūnu, nēģeris palika pie ieejas. Tikko Mūns pārkāpa slieksni, degunā iesitās reibinoša rožu smarža.
— Iekšā! — padre Antonio īsi uzsauca, turpinādams ar lielām dārznieka šķērēm griezt tikko izplaukušos pumpurus … Viņš bija ģērbies haki krāsas izbalējušā virsvalkā. Mūns nekādi nevarēja tikt vaļā no savādas sajūtas, it kā viņa priekšā būtu kareivis, kas pārgriež dzeloņstieples un kam ar pazīstamo garīdznieku nav nekā kopēja.
— Nu tā, esmu jūsu rīcībā, — padre Antonio ar rožu pušķi rokā devās pie Mūna un, veikli nošņāpis ar šķērēm dzelkšņus, pastiepa to viņam pretī.
— Tas man? — Mūns, nekā nesaprazdams, paskatījās uz pušķi.
— Draugiem vienmēr dāvinu rozes bez dzeloņiem, — padre Antonio pasmaidīja. — Bet tās gan nav jums domātas, — viņš pabeidza, kad Mūns, pagalam apjucis, jau bija izstiepis roku. Padre Antonio smiedamies nometa ziedus uz sola. — Jebkuras citas gan. Lūdzu, izvēlieties pats!
— Paldies, jūsu mājienu esmu sapratis, — Mūns apsēdās. — Man jāizvēlas, vai nu laisties lapās no Panotarosas, vai pieņemt jūsu noteikumus. Un šim nolūkam jūs esat izvēlējies stratēģiju «uzvilktais gailis», starp citu, ne pārāk jaunu. Tā pazīstama no seniem laikiem ar nosaukumu «Damokla zobens». Kā redzat, esmu atnācis.
— Lai pieņemtu manus noteikumus? — Garīdznieks ari apsēdās.
— Tikai lai tos uzklausītu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka atklāta saruna, pat starp ienaidniekiem, ir visgudrākā taktika.
— Jums droši vien jau skaidrs, par ko būs runa, — padre Antonio notrausa no kombinezona ziedlapiņu. — Par Evelīnu Rodžeru un Hjū Braunu. Šodien aizgāju pie viņas, lai aiznestu biļetes …
— Loterijas? Viena jau ir, — Mūns vērīgi ielūkojās garīdznieka sejā, — pat ar laimīgo numuru 000111.
— Nē, — pamanījis pirkstā dzeloni, garīdznieks to izvilka un aizmeta. — Loterija ir nejaušība. Es ticu tikai tam, ko radu paša rokām. Biļetes domātas lidmašīnai uz Romu — viņai un Ramirosam. Tur viņus pieņems pāvests un audiences laikā dos Ramirosam atļauju šķirt laulību.
— Laulību? Ar ko? — Mūns izbrīnā pacēla uzacis.
— Viņam kaut kur Kalifornijā ir sieva, ar kuru jau sen nedzīvo kopā. Baznīcas acīs tam nav nekādas nozīmes. Lai katolis varētu otrreiz apprecēties, nepieciešama vai nu
Romas pāvesta atļauja, vai oficiāla nāves apliecība. Bet nāvi, pat varmācīgu, var izjaukt nejaušība. Šaujamais ierocis var atteikt, aukstais — izkrist no rokas.
— Tad tāpēc jūs, būdams gudrs cilvēks, devāt priekšroku ceļam uz Romu? — Mūns mēģināja jokot. — Tādā gadījumā jums jārunā ar ģenerāli un pulkvedi. Uz kalnu pārejas stāv viņu patruļa.
— Pareizi! Bet šīs rozes domātas tieši ģenerālim Deblde- jam. Viņš tās galanti pasniegs Evelīnai Rodžerai, kad tā pēc svinīgās peldēšanās izkāps no jūras …
— Preses fotogrāfi būs sajūsmināti… Mazliet rožainas krāsas tagad nenāktu par ļaunu …
— Bet jūs esat mans pretinieks! — garīdznieks palaida Mūna asprātību gar ausīm. — Un kas visbriesmīgākais — nevaru saprast, kāpēc. — Padre Antonio paskatījās Mūnam acīs tik salti, it kā pieliktu pie deniņiem stobru. Pēc sasprindzināta klusuma brīža viņš strupi noprasīja: — Kāpēc jūs uzrīdījāt viņai Hjū Braunu?
— Es? Kuru? — Mūns izlikās nesaprotam.
— Kopš viņš parādījies, Evelīna Rodžera pilnīgi pārvērtusies … Šodien viņa man teica, ka esot ar mieru braukt uz Romu, bet pēc tā, kā viņa nometa uz galda biļetes, sapratu, ka prātā viņai kaut kas pavisam cits. Mans arods — lasīt cilvēku dvēselēs …
— Ielīst — būtu daudz piemērotāks vārds.