Выбрать главу

—    Jūs taču esat kapteinis Mūns? Vai neatceraties mani? — viņš negaidīti teica angliski.

—    Nē! — Mūns apjuka. Kā Panotarosā varēja gadīties cilvēks, pēc izskata vietējais iedzīvotājs, bet ar tīru ameri­kāņu akcentu un pie tam vēl tāds, kas sen pazīst Mūnu?

—    Mēs taču kaia laikā strādājām vienā firmā, — zvej­nieks viltīgi pamirkšķināja un izvilka no apsmulētās jakas piezīmju grāmatiņu sērkociņu kārbiņas lielumā. — Lūdzu! Veca paziņas labā esmu gatavs pat no ādas izlīst, — viņš ātri pāršķirstīja grāmatiņu. — Lūk, atradu … Padre Anto­nio … Rožu ielā 17. Ja jūs ejat pie viņa, vecas draudzības vārdā ieteicu vispirms pielādēt šaujamo!

—    Kāpēc jums tā liekas? — Mūns atviegloti iesmējās. Beidzot viņš bija apjēdzis: gan šis zvejnieks, gan pirmī­tējais zemnieks ar melno bereti atbraukuši uz Panotarosu apsargāt augsto viesu dzīvības.

—    Blakus viņa vārdam stāv krustiņš, — tas čukstēja.

—    Un blakus manējam arī? — Mūns kodīgi vaicāja.

—    Veltīgi pūlaties! — Viņa vecais paziņa viltīgi pa­smaidīja. — Nav vēl piedzimis tas, kam izdotos izzvejot no manis slepenu informāciju! Mēms kā zivs! — Un maz­liet pārspīlētā, bet tipiskā veca jūras vilka gaitā viltus zvejnieks slāja prom un nozuda aiz stūra.

Pavadījis viņu ar līdzjūtīgu skatienu, Mūns pagriezās pret kaprāli Milsu un sastinga: līdzās mašīnai stāvēja nē­ģeris. Ar vienu lēcienu tas pārlēca pāri bortam un izstiepa uz priekšu roku. Mūns neviļus tvēra pēc revolvera. Taču izrādījās, ka nēģeris gribējis tikai parādīt, kurp jābrauc,— zobens palika makstī un revolveris — kabatā.

Padre Antonio apdzīvoja mazu omulīgu mājiņu, kas šķita it kā pielipināta kalna nogāzei. Tūlīt aiz tās sākās vīn­ogulājs.-Ķerdamās pie katra izciļņa, stīgas spītīgi rāpās augšup. Aiz mājiņas atradās neliela oranžērija, zibsnīdama saulē savus stikla kvadrātus. Pavadījis Mūnu, nēģeris pa­lika pie ieejas. Tikko Mūns pārkāpa slieksni, degunā iesi­tās reibinoša rožu smarža.

—    Iekšā! — padre Antonio īsi uzsauca, turpinādams ar lielām dārznieka šķērēm griezt tikko izplaukušos pumpu­rus … Viņš bija ģērbies haki krāsas izbalējušā virsvalkā. Mūns nekādi nevarēja tikt vaļā no savādas sajūtas, it kā viņa priekšā būtu kareivis, kas pārgriež dzeloņstieples un kam ar pazīstamo garīdznieku nav nekā kopēja.

—    Nu tā, esmu jūsu rīcībā, — padre Antonio ar rožu pušķi rokā devās pie Mūna un, veikli nošņāpis ar šķērēm dzelkšņus, pastiepa to viņam pretī.

—    Tas man? — Mūns, nekā nesaprazdams, paskatījās uz pušķi.

—    Draugiem vienmēr dāvinu rozes bez dzeloņiem, — padre Antonio pasmaidīja. — Bet tās gan nav jums domā­tas, — viņš pabeidza, kad Mūns, pagalam apjucis, jau bija izstiepis roku. Padre Antonio smiedamies nometa ziedus uz sola. — Jebkuras citas gan. Lūdzu, izvēlieties pats!

—    Paldies, jūsu mājienu esmu sapratis, — Mūns apsē­dās. — Man jāizvēlas, vai nu laisties lapās no Panotarosas, vai pieņemt jūsu noteikumus. Un šim nolūkam jūs esat izvēlējies stratēģiju «uzvilktais gailis», starp citu, ne pā­rāk jaunu. Tā pazīstama no seniem laikiem ar nosaukumu «Damokla zobens». Kā redzat, esmu atnācis.

—    Lai pieņemtu manus noteikumus? — Garīdznieks ari apsēdās.

—    Tikai lai tos uzklausītu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka atklāta saruna, pat starp ienaidniekiem, ir visgudrākā taktika.

—    Jums droši vien jau skaidrs, par ko būs runa, — padre Antonio notrausa no kombinezona ziedlapiņu. — Par Evelīnu Rodžeru un Hjū Braunu. Šodien aizgāju pie viņas, lai aiznestu biļetes …

—   Loterijas? Viena jau ir, — Mūns vērīgi ielūkojās ga­rīdznieka sejā, — pat ar laimīgo numuru 000111.

—    Nē, — pamanījis pirkstā dzeloni, garīdznieks to iz­vilka un aizmeta. — Loterija ir nejaušība. Es ticu tikai tam, ko radu paša rokām. Biļetes domātas lidmašīnai uz Romu — viņai un Ramirosam. Tur viņus pieņems pāvests un audien­ces laikā dos Ramirosam atļauju šķirt laulību.

—    Laulību? Ar ko? — Mūns izbrīnā pacēla uzacis.

—    Viņam kaut kur Kalifornijā ir sieva, ar kuru jau sen nedzīvo kopā. Baznīcas acīs tam nav nekādas nozīmes. Lai katolis varētu otrreiz apprecēties, nepieciešama vai nu

Romas pāvesta atļauja, vai oficiāla nāves apliecība. Bet nāvi, pat varmācīgu, var izjaukt nejaušība. Šaujamais iero­cis var atteikt, aukstais — izkrist no rokas.

—    Tad tāpēc jūs, būdams gudrs cilvēks, devāt priekš­roku ceļam uz Romu? — Mūns mēģināja jokot. — Tādā gadījumā jums jārunā ar ģenerāli un pulkvedi. Uz kalnu pārejas stāv viņu patruļa.

—    Pareizi! Bet šīs rozes domātas tieši ģenerālim Deblde- jam. Viņš tās galanti pasniegs Evelīnai Rodžerai, kad tā pēc svinīgās peldēšanās izkāps no jūras …

—   Preses fotogrāfi būs sajūsmināti… Mazliet rožainas krāsas tagad nenāktu par ļaunu …

—    Bet jūs esat mans pretinieks! — garīdznieks palaida Mūna asprātību gar ausīm. — Un kas visbriesmīgākais — nevaru saprast, kāpēc. — Padre Antonio paskatījās Mūnam acīs tik salti, it kā pieliktu pie deniņiem stobru. Pēc sa­sprindzināta klusuma brīža viņš strupi noprasīja: — Kāpēc jūs uzrīdījāt viņai Hjū Braunu?

—    Es? Kuru? — Mūns izlikās nesaprotam.

—    Kopš viņš parādījies, Evelīna Rodžera pilnīgi pārvēr­tusies … Šodien viņa man teica, ka esot ar mieru braukt uz Romu, bet pēc tā, kā viņa nometa uz galda biļetes, sa­pratu, ka prātā viņai kaut kas pavisam cits. Mans arods — lasīt cilvēku dvēselēs …

—    Ielīst — būtu daudz piemērotāks vārds.