— Jā, ielīst, uzmeklēt slēpņus! — padre Antonio cieti noteica.
— Tādā gadījumā jums jāzina par maniem nodomiem daudz vairāk nekā man pašam. «
— Hjū Brauns ir jūsu ierocis. Tiesa, man nav skaidrs, kā viņam tik īsā laikā izdevies gūt pār Evelīnu tādu varu. — Garīdznieks likās pārdomājam šo problēmu, tad pats atbildēja: — Droši vien viņam zināms kāds Evelīnas noslēpums, un jūs to veikli izmantojat.
— Bet jūs? — Mūns pasmīnēja, pēkšņi atcerējies Bila Ričija stāstu par to nakti, kad Lellīte aizsūtīja viņu pēc daktera. Pats to negribēdams, padre Antonio bija viņam iedevis vēl vienu pieturas punktu neatrisinātajai mīklai. — Ko jūs izmantojat sava mērķa īstenošanai?
— Dieva tā kunga vārdus!
— Ar jūsu dievvārdiem Evelīna Rodžera iepazinusies diezgan intīmos apstākļos! Izmantodams viņas sievišķīgo vājību, jūs piespēlējāt viņai savu nēģeri, kas spiests bez ierunām paklausīt katrai jūsu iegribai. Bet, lai tonakt netraucētu Bils Ričijs, jūs aizsūtījāt viņu pēc ārsta, labi zinādams, ka dakteris Enkarno atrodas pie mirstošajiem Ma- tosinjosiem. Jūs zinājāt, ka slavenajai Evelīnai Rodžerai jebkura dēka ir tikai reklāma, bet intīmi sakari ar nēģeri pat viņai izvērstos par tādu kaunu, ko baltā Amerika tai nemūžam nepiedotu … Ko teiksit par to?
— Tikai vienu — neieteicu stāties man ceļā, — padre Antonio pacēla roku un kaut ko pasacīja nesaprotamā valodā.
— Vai taisāties dot man savu svētību, svēto tēv? — Mūns pasmīnēja. — Jeb varbūt aicināt palīgā savus dievvārdus? — viņš piebilda, ieraudzījis sev blakus nēģeri.
— Tūlīt redzēsiet! — garīdznieks pastiepa roku. Nēģeris lēnām izvilka no pārvalka aiz vecuma nosūbējušu vara maksti ar senām rakstu zīmēm. Padre Antonio zibens ātrumā izrāva zobenu no maksts un, pasviedis pušķi gaisā, ar meistarīgu cirtienu nocirta galviņas visām trīsdesmit rozēm. Tad pacēla pusplaukušos pumpurus un sniedza Mūnam. Mūns neviļus soli atkāpās.
— Ņemiet vien! — padre Antonio klusi smējās. — Pielieciet mazliet cukura, iznāks lielisks rožu ievārījums. — Viņš apklusa, tad, rādīdams uz nēģeri, kas nebija pakustinājis nevienu muskuli, teica: — Ņemiet vērā, ka šī uz mūžīgiem laikiem zudusī dvēsele māk vēl daudz labāk, apieties ar zobenu.
Garīdznieks izņēma melnu tērauda portsigāru, kam vienā pusē uz vāka bija krustiņi un burti «O. D.», bet otrā — kaut kādas atzīmes. Mūnam tas atgādināja šautenes laidi, uz kuras snaiperi atzīmē tiešos trāpījumus.
— Vai redzat šo krustiņu? — garīdznieks uzlika pirkstu uz pēdējās atzīmes. — Tā ir Evelīnas Rodžeras dvēsele. Esmu devis svinīgu zvērestu ielikt to ordeņa «Opus Dei» rokās. — Pēc ilgas pauzes viņš pabeidza: — Un lūdziet dievu, lai man jūsu vainas dēļ nenāktos izkodināt ar sērskābi šo gandrīz iegūto dvēseli!
— Labi, likšu aiz auss … Man tikai nav izprotams, kāpēc tērējat tik daudz pūļu Evelīnas Rodžeres dēļ, kad pie rokas daudz ērtāks objekts jūsu misionāra darbībai. — Mūns ar galvas mājienu norādīja uz nēģeri.
— Jā, šis pagāns mirs nekristīts manas vainas dēļ! Bet esmu jau simtkārt izpircis šo savu smago grēku ar tām dvēselēm, ko esmu ieguvis ordenim, un tām, ko vēl došu.
— Augsti vērtēju jūsu pašaizliedzību, — Mūns paskatījās pulkstenī. — Bet mans laiks iet uz beigām. Jūsu draudus esmu jau uzklausījis, tagad gribu zināt noteikumus.
— Noteikums tikai viens — nestāties man ceļā ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Šonakt Evelīnai Rodžerai jāaizbrauc. Apsolieties, ka nemēģināsiet viņu aizkavēt?
— Ja jūs man to jautātu vakar, es būtu teicis «jā». Šodien es saku — «nē». Un, ja lūkosiet izvest viņu slepus no Panotarosas, nekādi zobeni jums nelīdzēs, — Mūns izņēma zobenu no garīdznieka rokām un, pagriezies pret nēģeri, lēnām ielika atpakaļ makstī. — Bet tagad, kad esam aprunājušies tik atklāti, cik vien tas iespējams starp pretiniekiem, pāriešu no zobena pie maksts. Ko nozīmē šie krustiņi? — Viņš parādīja uz ziloņkaulā iegrebtajiem, melni nokrāsotajiem krustiņiem.
— Pamēģiniet uzminēt, — padre Antonio pasmaidīja.
— Varu arī pamēģināt. Jūsu nēģeris — fetišists nemaz nav tāds muļķis. Viņš saprot, ka pret ļauniem spēkiem nekāds dievs nepalīdz. Viņš, acīm redzot, iedomājies, ka jūsu krustiņi pasargā no ļauniem gariem, tāpēc tādus pašus iegrebis sava ieroča spalā.
— Tādus pašus? — garīdznieks nervozi atvēra portsi- gāru. — Varbūt tomēr sasmēķēsim miera pīpi? Ļoti laba tabaka! Jūsu vietā es izvēlētos gaišo.
— Pateicos, — Mūns paņēma melnu tabakas lapu un satina smēķi. — Atļaujiet apskatīt? — viņš pastiepa roku pēc portsigāra, bet padre Antonio izrāva to no Mūna pirkstiem un ātri noglabāja kabatā.
— Negribat, lai nospiežu citu atsperi? Ja nemaldos, melnās lapas slēpj uzņēmumus, kas kompromitē Evelīnu Rodžeru. Jūs droši vien fotografējāt, paslēpies sienas skapī?
— Ko?! — varēja redzēt, ka padre Antonio tikko valdās. Nēģeris, uztvēris saimnieka skatienu, jau uzlika roku uz zobena spala.
— Tas ir pilnīgi dabiski, — Mūns turpināja, neievērojot šo žestu. — Katram zvejniekam — arī dvēseļu zvejniekam — ir tīkls. Jūsējam ir pret gaismu ļoti jutīgs filtrs.
— Jūs maldāties, šie krustiņi, — garīdznieka seja bija atkal mierīga un gluda, — ir cīņas rēķins. Tik daudz ziloņu nogalinājis mans kalps godīgā cīņa aci pret aci. Pirms Sailess kļuva par manu vergu, viņš bija izcils mednieks, labākais savā ciltī. Un, ja man nāksies izkodināt savu krustiņu, nav izslēgts, ka tad vēl viens nāks klāt uz ziloņa ilkņa.
— Šaubos. Jūs pats sacījāt, ka nāve ir nejaušība, — Mūns pasmīnēja. — Tātad ieteicu aizrakstīt ordenim, ka no jums neatkarīgu tehnisku iemeslu dēļ būsiet spiests lauzt savu zvērestu. Cik man zināms, tā nav jūsu pirmā neveiksme, ar Šrīveriem arī nekas neiznāca.