— Ar Šrīveriem? — padre Antonio izbrīnā iepleta acis.
— Man stāstīja, ka jūs esot mēģinājis iekļūt amerikāņu medpunktā, lai viņus pirms nāves pievērstu īstajai ticībai.
— Šrīverus? Vai tad nezināt, ka viņi ir katoļi? Gribēju pieņemt pēdējo grēksūdzi, lūk, ko gribēju! Bet majors Melbričs pateica, ka viņi jau miruši, — padre Antonio atkal klusi iesmējās.
— Vai tur kas jocīgs? — Mūns vaicāja.
— Jā! Es aizgāju vienpadsmitos, bet nāves aktā teikts, ka viņi miruši pusvienos, — un padre Antonio pacēla rokas kā svētījot, likdams saprast, ka vairs neaizkavē ciemiņu.
KIDA BRAUNA PISTOLE
Aizvēris vārtiņus, Mūns ārkārtīgi izbrīnījās, ieraugot mašīnu. Padres Antonio sabiedrībā viņš bija pavadījis pusstundu, bet jau paguvis aizmirst, kā šurp nokļuvis: braukšus vai kājām, vienatnē vai kāda pavadīts. Pat uzraksts «Savienoto Valstu armija» un pakaļējo uguņu sarkanās acis nepadarīja reālāku brūni zaļganiem maskēšanās traipiem klāto džīpu. Tomēr kaprālis Milss ar mūžīgo cigareti zobos bija tik taustāms, ka tad jau drīzāk visu, ko Mūns nupat bija piedzīvojis, varēja uzskatīt par sapni.
— Uz viesnīcu? — kaprālis vaicāja, it kā jau iepriekš . zinādams, kādu maršrutu Mūns izvēlējies.
Mūns pamāja un, turpinādams kūpināt ne visai veikli aizlipināto smēķi, nogrima pārdomās. Viņš pat nepamanīja savu veco paziņu, kas soļoja pretī tai pašā līganajā jūras
vilka gaitā, taču šoreiz jau ar milzīgu pāri plecam pārsviestu zivi.
Mūns neredzēja arī nēģeri, kas skrēja nopakaļ.
Mašīnai spēji nobremzējot, viņš uztrūkās. Vienlaikus aizmugurē apklusa aproču šķinda.
— Kas tur ir? — Mūns neapmierināts jautāja un tikai tad pamanīja marķīzu Kastelmari, kas aizsprostoja viņiem ceļu.
— Izkāpiet no mašīnas, man jums kaut kas jāpasaka, — marķīzs čukstēja.
— Atkal esat atklājis kādu noslēpumu? — Mūns saviebās. — Paturiet to pie sevis, es ļoti steidzos.
— Kā vēlaties. Jūs to nožēlosiet.
Kaut kas viņa tonī lika Mūnam paklausīt. Atgājis dažus soļus sānis, viņš apgriezās, nesadzirdējis ierasto motora rūkoņu. Kaut gan attālums līdz viesnīcai bija niecīgs, kaprālis Milss pat nedomāja izkustēties no vietas.
— Brauciet! Jūs man šodien vairs nebūsiet vajadzīgs! — Mūns uzsauca. Kaprālis klusuciešot izspļāva cigareti un acumirklī pazuda kopā ar džīpu.
— Nu, kas jums ir uz sirds? Klājiet vaļā, tikai veicīgāk! — Mūns norūca.
— Es redzēju Braunu! — marķīzs uztraukti teica.
— Es arī, — Mūns pagriezās uz iešanu.
— Ne jau jūsējo Braunu! Bet ja tas jūs neinteresē … — un marķīzs izlikās aizejam.
— Kad? — Mūns iesaucās.
— Tikko! Viņš iegāja viesnīcā! … Bet tagad piedodiet, es tiešām steidzos. Atbrīvojos tikai uz dažām minūtēm, lai aiznestu donam Benitesam fraku. Neaizmirstiet, jūs arī esat ielūgts uz rautu! — viņš aizejot nokliedza.
Smagi elsdams, Mūns aizskrēja līdz viesnīcai. Droši vien viņš izskatījās kā prātu zaudējis, citādi šveicars nebūtu bažīgi apvaicājies:
— Kas jums kaiš?
— Kur ir Brauns?
— Brauns? — dons Benitess atviegloti nopūtās. — Savā istabā, vismaz slēdzenes uz dēļa nav.
— Man nevis slēdzene vajadzīga, bet Brauns! Viņš tikko ienāca, marķīzs redzējis …
— Ak tā, jūs runājat par to Braunu, kas dzīvoja pie marķīza pirms šī Brauna?
— Protams! Liela auguma, plecīgs, kastaņbrūni mati, pelēkas acis, — Mūns īsti neaptvēra, ka uzskaita pazīmes, kādas policija izsniedz saviem aģentiem, kad meklējams noziedznieks.
— Zinu! Esmu viņu dažas reizes redzējis kopā ar sen- j ori tu Gvendolīnu. Bet acis viņam, manuprāt, brūnas…
— Pie velna acis! Vai viņš bija šeit?
— Jā, apvaicājās, vai senjora Rodžera mājās. Gribēja uzkāpt augšā, bet es pateicu, ka viņa pašlaik atrodas pilī.
— Tātad aizgājis? Kādā virzienā?
— Jūs mani neesat sapratis, senjor Mūn. Pateicu viņam, ka senjora pārnāks, lai pārģērbtos peldēšanai…
— Un viņš?
— Sacīja, ka uzgaidīs. Ja vēlaties ar viņu runāt… — šveicars pagriezās un paskatījās uz tukšu krēslu. — Kas tas? Vai tiešām man spokojas? Kad jūs ienācāt, viņš vēl sēdēja te …
— Kāpēc jūs man tūlīt neteicāt? — Mūns apsviedās un pārlaida skatienu tukšajam vestibilam.
— Es taču nezināju, kurš no viņiem jums vajadzīgs … Pasakiet, — viņš noliecās pie Mūna, — kurš no viņiem galu galā ir Svens Krāgers? Vai atceraties senjoru Lund- holmu? Marķīzs apgalvo, ka īstais Svens Krāgers neesot vis senjors Lundholms, bet tas senjors Brauns, kas pašlaik apdzīvo Lundholma istabu.
«Prom? Nē! Ja viņš būtu izslīdējis pa ārdurvīm, es būtu redzējis! Tātad — uzgājis pa kāpnēm. Kur es stāvēju šai laikā? Un šveicars? Nē, viens no mums viņu noteikti būtu ievērojis. Tātad viņš izgājis pa kādām iekšējām durvīm un izkļuvis ārā pa logu! Viss pagalam! Esmu viņu palaidis!»
Un tieši tai mirklī Mūns kaut ko atcerējās. Viņš ne reizi nebija apmeklējis automātu zāli. Ne reizi nebija ieskatījies biljarda istabā — viņu pilnā mērā bija nodarbinājusi spēle, kur ziloņkaula biljarda bumbas aizstāja ziloņa ilknis, bet kiju — zobens, inde, revolveris. Viņš ne reizi nebija apmeklējis ne televīzijas, ne informācijas zāli — ar to informāciju, gan patiesu, gan pa lielākajai daļai nepatiesu, , kas tika viņam piegādāta nepilnā nedēļā, normālam cilvēkam atliku likām pietiktu veselam gadam. Bet, kad Mūns pirmajā dienā bija apstaigājis viesnīcas ēku, viņš bija pamanījis, ka apakšējam stāvam logu vispār nav, tos aizstāja dienas gaismas spuldzes. Bet, ja kads vēlējas paelpot svaigu gaisu, viņa rīcībā bija balkoni ar lielisku skatu uz jūru.