Tiklīdz Muns to atcerējās, drudžainais satraukums aprima. Brauns nekur nav varējis nozust, viņš joprojām ir šeit. Vestibilā pietiekami daudz priekšmetu, aiz kuriem paslēpties: kuplās palmas, ko dons Benitess rūpīgi laistīja ik pa trim stundām, resnās mauru kolonas, kas atgādina slavenās Grenādas pils arhitektūru. Ne jau velti viesnīca saucas «Holivuda», tās spožums atdarināja īsto, lielo Holivudu ar tās žilbinošajām karjerām un tikpat žilbinošajām traģēdijām.
Pie šīs situācijai gluži nepiemērotās domas Mūns nez kādēļ aizkavējās. Spoguļi! Jāpaskatās spoguļos! Mūns nesteigdamies apsēdās krēslā un izvilka no paciņas cigareti. Slinki ievilkdams dūmus, viņš ļāva skatienam izklaidīgi slīdēt pār spoguļsienām. Tajās atainojās palmas, kolonas, dons Benitess un pats Mūns — viss nebeidzamā progresijā, žilbinot acis. Tur neredzēja tikai vienu — Kidu Braunu. Varēja, protams, izvēlēties citu, enerģiskāku taktiku. Vienkārši nostāties durvīs, aizsprostot ceļu, nelaist laukā. Bet nāve ir nejaušība, to saprata arī padre Antonio. Varēja gadīties arī tā, ka pirmais izšaus Brauns, viņam kā nekā bija psiholoģiskas priekšrocības. Mūns bija detektīvs un kā tāds pie ieroča ķērās vienīgi ārkārtējas nepieciešamības spiests. Brauns bija gangsteris — īpašus komentārus tas neprasa.
Kamēr Mūns drudžaini apsvēra, dons Benitess vismaz piecas reizes centās uzzināt, kurš no abiem Brauniem ir Svens Krāgers. Un tieši tai mirklī, kad Mūns ar karātavu humoru nodomāja, ka labprāt nopirktu milzīgu šķūņa atslēgu, lai aizslēgtu muti donam Benitesam un atvērtu to tikai augstos svētkos, detektīvs pamanīja vienā no spoguļiem tikko jaušamu kustību. Tai pašā mirklī Mūna pirksti, kas turēja cigareti, atslāba. Cigarete dzirksteļodama nokrita, un pakalpīgais dons Benitess metās to pacelt. Bet Mūns apturēja viņu ar bagāta tūrista plašo žestu:
— Lai krīt, neliecieties ne zinis! Šai tā kā tā bija rūg- tena garša! — Mūns nevērīgi iebāza roku kabatā it kā pēc jaunas, bet pats, viss sasprindzis kā atspere, vēroja spoguli. Kustība atkārtojās. Tikko manāmi salīgojās palmas zars. Tieši šī palma stāvēja Mūnam aiz muguras, kamēr viņš drudžaini apsvēra, kas darāms. Apsvēra un nonāca pie pareiza slēdziena, ka ir tikai viena izeja no kļūmīgās situācijas — apsēsties krēslā un aizsmēķēt, tā sakot, iemidzināt ienaidnieka modrību.
Šī apnikusī frāze nez kādēļ atkal izpeldēja no atmiņas dzīlēm. Sen, sen atpakaļ, otrā pasaules kara laikā, kad neviens vēl nerunāja par trešo, viņš bija kalpojis iestādē ar drūmiem gaiteņiem, kur šo frāzi izrunāja daudz biežāk nekā «labrīt» vai «ar labu nakti».
Mūna apziņa it kā sadalījās uz pusēm. Vienā pusē palika dons Benitess, šķūņa atslēga, gari gaiteņi iestādē, kur strādāja bez brīvdienām. Toreiz bija karš un vajadzēja par katru cenu vai nu uzvarēt, vai kapitulēt bez ierunām.
Nebija ne labu rītu, ne labu nakšu degošajā, sabumbo- tajā Londonā. Bija tikai nepārtraukta sirēnu kaukšana, nāvi nesošo «Fau-1» un «Fau-2» gaudoņa, zenītlielgabalu grāvieni, zenītložmetēju izmisīgie tarkšķi un šaušalīgā skaņa, iznīcinātājiem stāvus ieurbjoties debesīs. Diez vai šie lidotāji, pastiprināti elpodami nevis gaisu, bet skābekli, domāja par tādiem svinīgiem jēdzieniem kā armijas gods, pulka karogs un zvērests. Viņi domāja par to, ka tur lejā, ugunsgrēku dūmu aizklātajās ielās, atrodas viņu piederīgie, draugi un, lai arī sveši, tomēr cilvēki, kurus šai brīdī vēl varēja glābt. Un viņi metās piķējošā triecienā, taisīja nāves cilpas, bet, ja tas neizdevās, ziedoja paši sevi, ar uguni, metālu un miesu, kas sastāvēja no trausliem kauliem un smalkiem asinsvadiem, aizsargāja visdārgāko, kas ir virs zemes, — cilvēku dzīvību.
Mūna apziņas otra puse vēsi konstatēja, ka Braunam nospļauties uz šo dārgo dzīvību un ka pirmā neuzmanīgā kustība var kļūt arī pēdējā. Un, kamēr pakalpīgais dons Benitess aizdedzināja sērkociņu, kamēr Mūns izlikās meklējam kabatā cigarešu paciņu, tikmēr viņa labā roka bez trokšņa uzvilka drošinātāju. Kad, aiz palmas zara slēpdamies, pavērās uzmanīgs, melnam redzoklim līdzīgs stobrs, Mūns paguva aizsteigties Braunam priekšā par sekundes daļiņu.
Šajā sekundes daļiņā viņš paguva:
nokautējot donu Benitesu, piespiest viņu ieņemt vienīgo stāvokļi, kur tas atradās ārpus šāvienu līnijas;
pagriezties par simt astoņdesmit grādiem un ar ceļgaliem iekrist krēslā;
iespiesties ar visu ķermeni biezajā porolonā un saliekties deviņos līkumos;
ievilkt galvu plecos un izbāzt pistoles stobru, un turklāt vēl nodomāt, ka kails koks noderētu atbalstam daudz labāk nekā atzveltņa mīkstā mala.
— Rokas augšā! — ar šo frāzi pilnīgi pietika.
Tērauds krītot atsitās pret marmoru. Kids alias Pastērs,
alias Gonzaless, alias Brauns zināja spēles noteikumus. Ja tu paspēji izšaut pirmais, esi uzvarējis. Ja ne — vienīgais glābiņš nomest ieroci, pacelt rokas un pagriezt muguru. Ja esi novilcinājies kaut sekundi, tev beigas! Tā bija pieņemts pasaulē, kur viņš dzīvoja.
— Apgriezties! — Mūns pavēlēja, nenolaizdams pistoli.
Pat šai brīdī Brauna acīs līdzās izbīlim bija lasāma izaicinoša nekaunība. Bet Mūnu interesēja kaut kas cits — krāsa. Braunam, to apgalvoja gan marķīzs, gan dons Benitess, patiešām bija tumši brūnas acis.
— Atņemiet viņam pistoli! — viņš uzsauca donam Be- nitesam.
— Pistoli? — Mūna pēkšņā dūres sitiena un kritiena apdullināts, šveicars nesaprašanā mirkšķināja acis. — Vai tad neredzat, mister Mūn, pistole guļ zemē.