— Viņam ir divas! Žiglāk!
Benitess paspēra dažus soļus, tad vilcinādamies apstājās.
— Senjor Mūn, kurā kabatā — labajā vai kreisajā?
— Uz gūžas! To, kas bija padusē, viņš jau izvilka. Un neuzdodiet idiotiskus jautājumus!
— Piedodiet, senjor Mūn, bet ar tādām lietām nekad agrāk neesmu krāmējies. Jūs sakāt, uz gūžas? Tādā gadījumā, acīm redzot, nāksies palīdzēt viņam novilkt bikses.
— Atpogājiet bikšturus! Bikses nokritīs pašas.
— Bet ja viņam nav bikšturu?
— Tādiem vienmēr ir bikšturi. Pie tiem piestiprināta pistole, kas padusē.
Kamēr Mūns ātrumā nolasīja šveicaram lekciju par gangsteru pasaules pamatlikumiem, pagāja dažas minūtes. Pa to laiku Brauns ne reizi nepakustējās. Mūnam likās, viņš pateicis visu. Bet pašu galveno likumu — tuvoties tikai no muguras viņš bija piemirsis.
Pirms Mūns paguva uzkliegt, dons Benitess piegāja pie gangstera no priekšpuses. Brauna kāja savilkās kā atspere, iztaisnojās un ar meistarīgi pakrūtē tēmētu spērienu atsvieda šveicaru. Kamēr dons Benitess, vēderu turēdams, uzkrita Mūnam, detektīvs nevarēja šaut. Bet, kad dons Benitess beidzot iekunkstējās, bija par vēlu. Mūns jau krita pats. Taču horizontālajam stāvoklim bija sava priekšrocība — uz zemē guļošajiem nav ērti šaut, it sevišķi, ja nav laika.
Krītot Mūns diezgan stipri satrieca galvu pret marmora grīdu. Vēl līdz galam neatjēdzies no trieciena, viņš sadzirdēja biezā paklāja mīkstinātus soļus uz kāpnēm. Ja troksnis būtu skaļāks, tas, iespējams, būtu sekundi agrāk atdzīvinājis Mūnu. Ne jau velti viņa bijušā priekšnieka izteiciens skanēja. «Sadzirdējis bēgoša noziedznieka soļus, policists piecelsies kaut vai no kapa.» Bet arī tas, ka Brauns skrēja pa kāpnēm, nebija slikti. Izejas durvis Mūns krītot aizbarikadēja ar savu ķermeni.
Ar pūlēm atrāvies no grīdas, viņš pielēca kājās un skrējienā pacēla izkritušo revolveri. Pusceļā līdz kāpnēm labi trenētā atmiņa atgādināja viņam, ka paklāja celiņus no gaiteņiem paņēmis marķīzs. Ja ieklausīsies, varēs noteikt pēc skaņas, kādu virzienu Brauns izvēlējies. Marmors iedunējās virs galvas, tātad Brauns atrodas otrā stāva galvenajā gaitenī. Pazaudējis ne vairāk kā sekundes daļiņu, Mūns metās viņam pakaļ.
Pēdējais lēciens, pret pazolēm atsitās cietais pliens, un Mūns pieliecies, aizsargādams seju ar ieroci, jau paskrēja garām pirmajām istabām. Viss gaitenis atklājās kā uz delnas, bet no Brauna — ne vēsts.
Mūns, mirkli sastindzis, drudžaini apsvēra, kurā istabā ieskrējis Brauns. Popēto durvju mīkstais plīkšķis grūti sadzirdams — it sevišķi, ja tu pats tai laikā skrien pa kāpnēm. Cita lieta — soļi uz marmora grīdas. Zemapziņa bija tos ne tikai fiksējusi, bet ari saskaitījusi. Un tieši tai brīdī, kad Mūnam pēc soļu skaita kļuva skaidrs, ka Brauns pazudis Gvendolīnas istabā, viņš jau atrāva durvis.
Nekavēdamies pašā istabā, Mūns divos lēcienos veica atstatumu līdz balkonam. Telpas iekārta — uz gultas un krēsliem izmētātas grāmatas ar raibiem vākiem, Džona Šrīvera fotogrāfija uz galda, ziedi miniatūrā vāzē — tas viss pazibēja garām miglaini kā sapnī.
Balkons bija tukšs, bet kaimiņu balkona audekla aizsegs vēl kustējās. Mūns uzmanīgi pabāza galvu un ieraudzīja margām pārliktu kāju, kas tūdaļ atkal nozuda. Varētu, protams, šaut, bet šāviens ir nejaušība. Uzzināt par Gvendolīnas likteni un Šrīveru nāvi varēja tikai no dzīva Brauna. Kaut kas nosvilpa — skaudri un šaušalīgi. Nokriz- dams uz balkona plastikāta grīdas, Mūns redzēja, kā neredzama adata cauršauj aizsega svītraino audeklu. Ne skaņas, atskaitot pretīgo svilpienu, drīzāk šņācienu, — Brauna pistole bija ar klusinātāju.
Bet arī tad, ja viņš būtu šāvis ar ložmetēju, neviens nebūtu dzirdējis. Atskaitot šveicaru, pamestajā viesnīcā nebija ne dvēseles. Visi tās iemītnieki pašlaik atradās marķīza pilī, baudīja garšīgus ēdienus un dzēra lieliskus vīnus. Vienīgo telefonu aplenca korespondenti, kas, kārtu gaidīdami, aprakstīja Evelīnas Rodžeras žilbinošo tērpu, pils oriģinālo saimnieku un pārējos diplomātiskās pieņemšanas izcilākos dalībniekus.
Neredzamā šujmašīna apklusa. Brauns pārlēca uz nākamo balkonu. Šī bija pēdējā iespēja laist darbā ieroci, bet Mūns, ar pūlēm atturējies no briesmīga kārdinājuma nospiest gaili, jau atkal ieklausījās. Dabiski, ka Brauns izvēlējies bēgšanai balkonus. Bet kāpēc viņš izvēlējies tieši šo virzienu, nevis pretējo? Nejaušība? Apšaubāmi. Mūns atkal atdzīvināja atmiņā to vienīgo reizi, kad bija apgājis apkārt viesnīcai. Kaut kur tai virzienā atradās notekas caurule, pa kuru var nolaisties. Bet tāda pati ir arī kreisajā spārnā, daudz tuvāk Gvendolīnas istabai.
Mūna apziņa atkal sadalījās. Viena tās puse sasprindzināti gaidīja uz balkona, otra soļoja gar viesnīcu, ielūkodamās nepārtrauktajā stikla sienā ar balkonu baltajām strēlēm. Pēkšņi otrais Mūns spēji apstājās. Garāža! Tāpēc Brauns dodas turp. Labajā spārnā notekas caurule atrodas gandrīz līdzās garāžai, pie tam Braunu no šāvieniem tai laikā pasargās vairāki balkoni. Tajā brīdī Mūna acu priekšā gluži kā ūz ekrāna pazibēja dēlis ar slēdzenēm. Sarunādamies ar šveicaru, viņš uz to pusi pat nebija paskatījies, tomēr tagad nekļūdīgi zināja: lielā slēdzene no garāžas nekarājās parastajā vietā.
Pēc mirkļa Mūns jau izskrēja cauri vestibilam, kur dons Benitess, abām rokām spiezdams vēderu, joprojām klusi kunkstēja.
— Piezvaniet policijai! — drāzdamies garām, Mūns uzsauca. Dona Benitesa atbildi noslāpēja durvju aizciršanās. Garām pazibēja laukums ar balto, it ka pusapgazto baznīcu un triumfa arkas varavīksnē saplūdušajiem karogiem, apakšējā stāvā baltā bezlogu siena ar kaut ko melnu pie tās, — iespējams, ka tas bija nēģeris. Pretī salīgojās jūra, it kā skatīta no vētrā šūpotas laivas, tad to aizklāja garāžas baltā siena ar pavērtajām durvīm.