Sasniedzis to vienā lēcienā, Mūns tūdaļ bija spiests pa- rauties sānis. No garāžas kā torpēda izlidoja Evelīnas Rodžeras baltais sporta vāģis, gandrīz notriekdams viņu zemē, pabrauca dažas pēdas, izdarīja strauju pagriezienu un pazuda aiz viesnīcas. Mūns nepaguva izšaut, bet, ja arī būtu paguvis, ātrums un virāžas pēkšņums neļautu trāpīt riepā.
Smagi elsdams, viņš aizskrēja līdz viesnīcas durvīm, domās nolādēdams sevi par to, ka atlaidis kaprāli Milsu. Pusvalsti par mašīnu!
Tikko viņš tā nodomāja, tūlīt izdzirdēja iedarbināta motora troksni. Džīps stāvēja parastajā vietā. Kaprālis jau viņam māja. Mūns pārlēca pār bortu, un mašīna aiztraucās.
Viņi aizjoņoja pa Panotarosas šaurajām ieliņām. Namu spraugā pavīdēja baltais mazerati, bet Mūns atteicās no vajāšanas. Braunam bija tikai viens glābiņš — ceļš uz kalnu pāreju. Tādēļ Mūns pavēlēja kaprālim izrauties no ieliņu sarežģītā labirinta tieši uz šoseju. Garām aizsvilpa dona Ernando krodziņš, daktera Enkarno mājiņa, suvenīru veikaliņš, — šķita, tie rēkdami un šņākdami, tvirtā gaisa pretestību pārvarēdami, drāžas garām nekustīgajai mašīnai.
Manevrs izrādījās pareizs. Kad no zilajām debesīm spēji tuvojās pils robotais tornis, viņi ieraudzīja tālumā balto bagāžnieku ar tikko saskatāmu numuru. Melnā, stūrei pieplakusi figūriņa pagriezās, it kā aplēsdama atstatumu, tad atkal pavērsa muguru. Precīzam šāvienam attālums bija par lielu, bet šaut uz labu laimi Brauns neuzdrošinājās, baidīdamies zaudēt ātrumu.
— Piedodiet gāzi! — Mūns samērā mierīgi palūdza, juzdams, ka izredzes uzlabojas. — Mums viņš jāpanāk vēl līdz pilij.
— Labi, — savā ierasti bezkaislīgajā balsī atsaucās kaprālis Milss. — Bet viņš brauc pusotras reizes ātrāk.
To Mūns zināja arī pats. Viņš lika cerības uz ceļa gabalu pusjūdzes garumā, kur bija daži spēji pagriezieni un viens ļoti stāvs kāpums.
Džīpu sāka svaidīt, Mūns visiem spēkiem pieķērās sēdeklim. Kaprālis Milss, pieliecies, izdzisušu cigaretes galu zobos, šķita saaudzis ar stūri. Priekšā dejoja ēna, pati mašīna nebija redzama, tad pazuda skatienam arī ēna … Kāpums sākās pēkšņi, Mūnu iespieda sēdeklī, motors mežonīgi ierēcās un tikko nenoslāpa. Bet, kad viņi lidoja lejup, baltā mašīna negaidot parādījās gandrīz pašā degungalā. Mūns skatījās tikai uz to, tāpēc uzreiz neapjēdza, kādēļ Brauns nekādi nereaģē uz bīstami sarukušo atstarpi. Pagāja vesela sekunde, kamēr detektīvs ieraudzīja pils vārtus, pa kuriem izbrauca ģenerāļa milzīgā melnā mašīna. Apgriezdamās tā bija aizsprostojusi ceļu, bet tai uz pēdām sekoja nākamā.
Iekams Mūns paguva kaut ko aptvert, Brauns, veicis izmisīgu virāžu un tikko neapgāzies, atpakaļgaitā iebrauca klinšu spraugā.
— Ātrāk! Viņam pakaļ! — Mūns kliedza, bet bija par vēlu. Ģenerāļa mašīna jau atradās gandrīz līdzās džipam. Nācās palaist garām visu auto kolonu. Tikai tad, kad pēdējais motociklists un jātnieks bija nozuduši putekļu mākonī, varēja sākt kustēties.
Metālam stenot, džīps nobrauca no bruģa uz nelīdzenas, akmeņainas takas. Saule spīdēja tieši acīs. Aizēnojis tās ar delnu, Mūns ieraudzīja kaut kur augšā, pie pašas debess, balto torpēdu. Brauns līkumoja, atkārtodams kalnu takas pagriezienus, te nozūdot skatienam, te atkal parādoties. Džīps darīja to pašu.
Pa šo ceļu bija maldījies Gvendolīnas Šrīveras sarkanais kadiljaks, lai gan puslīdz prātīgs šoferis tikai nāves briesmās izvēlētos tādu. Mūns jutās kā treniņa maiss, ko boksera dūres nepārtraukti dauza šurp un turp. No briesmīgās kratīšanās smeldza visi kauli, brīžiem viņš vairs nesaprata, kā un kādēļ nokļuvis uz šā elles ceļa. Reizēm viņam likāsf ka tas viss reiz jau bijis, bijis degoša benzīna liesmu apņemtā naktī. Viņu kāds vajāja — varbūt ugunsgrēks, varbūt automašīna, no kuras izlēca šāvienu liesmiņas. Un, kad šī fantastiskā aina izjoņoja cauri zemapziņai, viņš beidzot saprata, ka dzīties pakaļ nav nozīmes.
— Grieziet atpakaļ, kaprāli, — Mūns izgrūda caur zobiem. — Braunam agrāk vai vēlāk tikpat būs jāizbrauc uz šosejas.
— Braunam? — kaprālis Milss iekliedzās. — Vai tad bez Hjū Brauna ir vēl kāds?
— Nezaudējiet laiku muļķīgiem jautājumiem! Šis cilvēks man pašlaik vērtīgāks par visu pasaulē! Viņš vienīgais zina, kas noticis ar Gvendolīnu Šrīveru!
— Tūlīt! — kaprālis Milss norūca, un tieši tai mirklī zaļo krūmu aizsegā pavisam tuvu uzliesmoja kaut kas sarkans. Atskanēja šausmīgs brīkšķis — sarkanais kadiljaks izkustējās no vietas, pakaļējie riteņi pacēlās gaisā.
Izlēkdams no džīpa, Mūns dzirdēja, ka motors apklusis un iekaucas bremzes, bet lejā, pie pašām kājām, ieraudzīja bezdibeni, kur, kritienā griezdamās ap savu asi, gāzās sarkana metāliska lāpa. Džīps stāvēja pašā kraujas malā, viens ritenis karājās gaisā un lēni griezās, bet kaprālis Milss, bez nevienas skrambas, kā allaž bezkaislīgi izspļāva tabakas pikā sazelētu cigareti un, izvilcis no ādas port- sigāra jaunu, aizsmēķēja.
Mūnam bija vajadzīga tikai viena sekunde, lai ieraudzītu un apjēgtu visu. Nākamajā mirklī, izrāvis no kabatas revolveri, viņš jau rāpās augšā pa tuvāko klinti. Sākumā bija redzamas tikai kailas akmeņu grēdas un reti krūmi, tad no tiem iznira mašīna. No šejienes skaidrais baltais siluets uz zilā debess fona šķita kā automobiļa makets, kustīgs mērķis tirgus šautuvē. Īstenībā Brauns atradās tādā attālumā, ka lodes viņu vairs nespēja sasniegt. Viņš pats to saprata ne sliktāk par Mūnu. Apstādinājis mašīnu, Brauns izslējās un ņirgādamies pamāja ar roku.