— Kā jūtaties, mister … — atlidoja tikko dzirdami, vienīgi pēdējais vārds «Mūn», atbalss pastiprināts, kā rēciens sašķīda pret klintīm.
— Nolādēts! — Mūns izgrūda caur zobiem un bezspēcīgās dusmās piebilda nešpetnu lamu vārdu. Pēkšņi viņš sastinga no brīnumiem. Notika kaut kas neiedomājams. Brauna paceltā roka palika karājamies gaisā. Tai viņš pievienoja otru — tipiska ilustrācija detektīvromāna nodaļai, kur slepenpolicists uzsauc noziedzniekam «rokas augšā!». Joprojām neticēdams savām acīm, Mūns skrēja uz mašīnu un tikai tad ieraudzīja Deiliju, kas ar ieroci rokā līda laukā no bagāžnieka.
— Nekautrējieties, mister Mūn, sasieniet viņu! Tikai žiglāk, kamēr kaprālis Milss nav mani vēl ieraudzījis. Citādi viņš ierakstīs savā ikdienas slepenajā ziņojumā, ka Lellītes pielūdzējs, aizvietodams čemodānu, vizinājies bagāžniekā. Bet īstam džentlmenim tas ir vēl apkaunojošāk nekā iztikt bez zobu sukas.
EVELĪNAS RODŽERAS BAGĀŽNIEKS
Mūns drūmi sēdēja policijas priekšnieka kabinetā, gaidīdams tā ierašanos. Tas bija labāk nekā atrasties blakus telpā kopā ar dežurējošo policistu. Mūnam jau bija galīgi apnicis vērot amerikāņu literatūras apgūšanas oriģinālās metodes. Bija vēl viena iespēja pakavēt laiku — aresta telpās kopā ar Kidu Braunu. Tā sabiedrībā Mūns varētu kārtīgi atpūsties no spāniskās daudzvārdības. Visā ceļā Kids bija pateicis tikai trīs frāzes. Pirmā — pirms apcietinot amerikāņu pilsoni, esot jāuzrāda attiecīgs orderis; otrā — pie viņa atrastās pistoles esot preču paraugi, jo viņš strādājot par komivojažieri kādā ieroču firmā; trešajai bija necenzēts saturs.
Ja neskaita Kida ietiepīgo klusēšanu, viss pārējais noritēja samērā veiksmīgi. Mūns cerēja, ka kaprālis Milss nav redzējis Deiliju, vismaz tas pazuda pirms kaprāļa parādīšanās. Neuzdevis nevienu jautājumu un pat ar pušplēstu vārdiņu nepieminējis katastrofu, kas tikko nebeidzās ar braucēju nāvi, viņš apsēdās pie mazerati stūres. Ja Brauns ar šo mašīnu bija paveicis brīnumus, tad tagad brauciens līdzinājās cirka atrakcijai. Kad zem riepām šķautnaino akmeņu vietā sākās līdzenais asfalts, mašīna patiešām pāvērtās zibenīgā torpēdā. Tā vien šķita — kaprālis Milss tikko paguvis pieskarties stūrei, bet, kad viņš to palaida vaļā, baltais vāģis jau stāvēja policijas komisariāta priekšā. Kaprālis aizgāja meklēt kādu mašīnu, kas aizbuksētu avarējušo džīpu, bet Mūns piezvanīja donam Benitesam. Kā allaž lieliski informētais šveicars pavēstīja, ka policijas priekšnieks kopā ar augstajiem viesiem apskatot amerikāņu nometni, bet pēc tam paredzēts izbraukums ar mīnu kuģi. Laimīgā kārtā pulkvedis Baroha-i-Pinoss vēl nebija aizgājis 110 nometnes.
Tagad Mūns, atgāzies viņa krēslā, skatījās uz loga režģa sadrumstaloto debess kvadrātu un no jauna pārdzīvoja visas vajāšanas epizodes. Emocijas bija nokavējušās.
Pirmīt nebija laika tām ļauties. Mūns no jauna skrēja pa gaiteni, no jauna gulēja uz balkona zem svilpjošām lodēm, no jauna lēca no džīpa, pūlēdamies ieķerties kādā krūmā, lai nenogāztos bezdibenī.
Taču tai pašā laikā neatlaidīgi mācās virsū jautājumi, kurus viņš joprojām nebija paguvis atrisināt. Maz ticams, ka dons Benitess, kas ar tādu cītību apsargā saimnieka mantu, vai viņa skolotā apkopēja būtu aizmirsuši aizslēgt Gvendolīnas Šrīveras istabu. Kāpēc tad durvis bija vaļā? Kaprālis Milss bija izcils meistars mašīnas vadīšanā, kā tad varēja gadīties, ka viņš sadūrās ar kadiljaku? Vai tā bija nejauša avārija vai arī tīšs mēģinājums aizkavēt Kida Brauna apcietināšanu? Tieši sekundi pirms katastrofas kaprālis uzzināja no Mūna, ko īsti vajā… Kā tas bieži mēdz būt, šiem neatrisinātajiem jautājumiem pievienojās citi, kas jau sen nepacietīgi gaidīja savu kārtu. Kāpēc Lellīte nav aizbraukusi? No kurienes pēkšņi radusies loterijas biļete, kuru, vairākkārt pārmeklēdams istabu, Deilijs nekādi nebija varējis atrast? Kāpēc jūtama krasa izmaiņa viņas attiecībās ar Ramirosu un Rozitu? Kādu lomu šeit spēlē ģenerālis Debldejs? Kāpēc majors Melbričs paziņojis padrem Antonio par Šrīveru nāvi pusotras stundas pirms ārsta slēdziena? Kādos nolūkos zvejniekam Kamilo jāapgalvo, ka aizvedis tos uz Kosta Ažūru? Un, beidzot, pats mokošākais, pats neatlaidīgākais, smeldzošām zobu sāpēm līdzīgais jautājums: ko Šrīveri darījuši savā nāves dienā, kur tie kavējušies no agra rīta līdz pusdienai, kad atgriezušies viesnīcā jau ar manāmām saindēšanās pazīmēm?
Policijas priekšnieks nesteidzās. Kādas neskaidras domas mudināts, Mūns piecēlās un piegāja pie sienas. Panotarosas gaisa panorāma tāpat kā pirmo reizi izraisīja apbrīnu. No putna lidojuma pilsētiņa drīzāk atgādināja kinohronikas kadru nekā dabisku, reljefu karti.
Lūk, kur dons Brito skatās uz savas mājas drupām, no kurām rēgojas milzīga, pusizkusuša metāla blāķis. Pa apdegušo kalna nogāzi kāpelē kareivji ar kaut kādiem aparātiem. It kā apšaudē saārdīts tīrums, un zemnieki, kas, sastājušies pulciņā, to aplūko. Viesnīca «Holivuda», uz balkoniem cilvēki, atvērtajās durvīs stāv dons Benitess. Pludmale ar saulē nobrūninātiem ķermeņiem, ūdenī redzamas peldētāju galvas. ' .
Mūns nostājās pavisam tuvu. Svētlaimīgās vientulības sala nebija uz panorāmas attēlota tik skaidri kā pats ciemats, — acīm redzot, šī iecirkņa fotografēšana tikusi izdarīta no attālāka punkta. Tomēr Mūns ieraudzīja gan Kamilo, gan viņa motorlaivu. Spriežot pēc putu grīstes pakaļgalā, laiva attālinājās no salas. Mūns izņēma no kabatas lupu un sāka metodiski pētīt salu. Drīz vien viņš cerēto ieraudzīja — pa pusei klinšu aizsegtas divas sīkas cilvēku figūras. Seju vietā bija izplūduši balti plankumi, bet pēc auguma varēja spriest, ka viens no tiem ir pieaudzis cilvēks, bet otrs — bērns. Mūns bija tā iedziļinājies panorāmas aplūkošanā, ka nesadzirdēja soļus.