— Vai esat viņu jau nopratinājis? — pie pašas auss atskanēja pulkveža Barohas-i-Pinosa satrauktā balss.
— Atteicās atbildēt, — Mūns noburkšķēja, neatiedams no panorāmas. Visas viņa domas pašlaik kavējās pie tās. Mazā un lielā figūra bez šaubām bija misis Šrīvera ar dēlu.
— Nopratināšana notiks manā klātbūtnē! — istabā ienāca majors Melbričs. — Esmu atbildīgs par rajona drošību.
— Neuztraucieties. Brauns alias Gonzaless pat nedomā iekārot jūsu noslēpumus… Vai jūs, major, gadījumā neatceraties, kad izdarīts šis fotouzņēmums? — Mūns vaicāja, vēl joprojām skatīdamies uz salu.
— No rīta, tūlīt pēc katastrofas, starp septiņiem trīsdesmit un astoņiem, — majors paskatījās tai pašā virzienā, kur Mūns. — Kas jūs īsti interesē?
— Svētlaimīgās vientulības salas noslēpums, — Mūns pasmīnēja.
— Nezaudēsim laiku, — majors strupi aizgriezās.
— Pulkvedi, vediet šurp to Braunu!
— Tūlīt! — policijas priekšnieks nogrima domās.
— Mister Mūn, ja esmu pareizi dzirdējis, jūs viņu nosaucāt par Gonzalesu. Vai varat to pierādīt?
— Manuprāt, pierādījumi atrodas pie jums, pulkvedi!
— Vai jūs dzirdat, major? — policijas priekšnieks uzsita ar dūri pa galdu. — Tā nav pirmā reize, kad misters Mūns atļaujas apvainojošas divdomības.
— Major, es savukārt lūdzu jūs ievērot, ka godājamais policijas priekšnieks jau kuro reizi mēģina man pierakstīt savas paša domas … Es runāju par Barselonas lietas kopiju, pulkvedi! Ja esat to jau saņēmis, tad paskatieties, ko saka apšaudes nejaušais liecinieks. Esmu pārliecināts, ka viņš apraksta dažas Gonzalesa ārējās pazīmes …
— Ak tā? — policijas priekšnieks uzreiz zaudēja bargo stāju. — Tādā gadījumā lūdzu mani atvainot, — viņš nevarīgi atslīga krēslā.
— Kādā noziegumā jūs viņu apsūdzat? — majors Melbričs vaicāja.
— Narkotisko vielu kontrabandā.
— Tā ir ļoti smaga apsūdzība, — policijas priekšnieks gurdi sacīja. — Neaizmirstiet, ka viņš ir Amerikas pilsonis. Ja jums nav pārliecinošu pierādījumu …
— Dodiet man divas dienas laika, bet tikmēr turiet viņu apcietinājumā par neatļautu ieroču nēsāšanu un slepkavības mēģinājumu.
— Mēģinājumu? — pulkvedis pielēca kājās. — Vai tad Gvendolīna Šrīvera ir vēl dzīva?
— Runa ir par mani.
— Ak tā, par jums? — policijas priekšnieks manāmi atvieglots nopūtās.
— Ja nemaldos, tas jūs iepriecina?
— Kā nu ne — redzu jūs sveiku un veselu, — pulkvedis pasmaidīja, tad piebilda šaubīdamies: — Piedodiet par uzbāzību, bet atkal esmu spiests jautāt — kur ir pierādījumi?
— Tam, ka esmu dzīvs? Vai jūs tiešām ticat gariem, pulkvedi?
— Misters Mūns ir jokdaris un filozofs, — it kā atvainodamies paskaidroja majors Melbričs. — Tāpēc nemaz nebrīnos, ka uz viņu šāvuši. Bet uzskatu, ka šai gadījumā pulkveža jautājums ir pilnīgi pamatots.
— Aizsūtiet policistus uz Gvendolīnas Šrīveras balkonu, lai izgriež gabalu drānas. Varat salīdzināt ložu caurumu kalibru ar šīs te pistoles kalibru! — Mūns nolika uz galda ar mutautu aptīto Kidam Braunam atņemto ieroci. — Te tas ir, pie tam ar visiem pirkstu nospiedumiem.
— Un ko jūs meklējāt mis Gvendolīnas balkonā? — majors Melbričs aizdomīgi vaicāja.
— Sauļojos, ja tas jums pa prātam.
• — Ir jau labi, — majors nepacietīgi teica. — Pret apcietināšanu nav iebildumu. Nopratināšanu varam atlikt līdz rītdienai. Mūs ar pulkvedi jau gaida.
— Piekrītu, — Mūns šķietami labsirdīgi pamāja. - Bet
vispirms jānoskaidro viņa personība. Ir taču iespējams, ka attiecībā uz Gonzalesu esmu maldījies.
Šis viltus manevrs deva gaidītos rezultātus. Pulkvedis pats atveda Braunu.
— Gonzaless! — viņš iesāka. — Jūs apvaino …
— Tikpat labi varat mani saukt par ģenerāli Franko! — Kids Brauns apmierināts smējās.
— Nosauciet savu īsto vārdu un uzvārdu!
— Andreass Gregors, Madridē, Via Reale 153, telefons 653756, — vienā elpas vilcienā izgrūda Brauns.
— Tas ir jūsu vārds?
— Nē, mana advokāta. Uz visiem jautājumiem atbildēšu tikai viņa klātbūtnē!
Mūns gandrīz neklausījās vārdos. Varēja likties, ka viņš pilnīgi nogrimis gaisa panorāmas aplūkošanā. Tomēr ikviena intonācija, ikviena tikko manāma kustība Brauna nekaunīgajā un pulkveža bažu pilnajā sejā tika fiksēta, izanalizēta, atšifrēta.
— Varat viņu aizvest! — viņš pēkšņi sacīja. — Man pilnīgi pietiek.
Pulkvedi Barohu-i-Pinosu tas arī apmierināja. Uzskaitījis apsūdzības punktus un trīs reizes noklausījies atbildes vietā Madrides advokāta adresi, viņš aizveda Kidu Braunu atpakaļ aresta telpās. Izmantojis viņa prombūtni, Mūns pačukstēja majoram Melbričam:
— Padre Antonio sūdzējās, ka jūs neesat viņu laidis pie Šrīveriem pieņemt grēksūdzi. Vai tad grēki arī kvalificējami kā valsts noslēpums?
Majors izdarīja ašu kustību, it kā grasītos izraut ieroci no maksts, viņa ķieģeļkrāsas seja kļuva gandrīz melna. Bet emocijas ilga tikai vienu mirkli. Tvērienam atvēzētā roka sakārtoja jostu, tad lēnām pacēlās un pieglauda matu celiņu…
Mūns devās uz viesnīcu ar līkumu. Grūti bija sagaidīt no zvejnieka Kamilo vaļsirdību, bet atteikties no mēģinājuma tomēr nedrīkstēja. Taču saruna nenotika — muca, kas aizstāja laivas steķus, vientuļi šūpojās viļņos. Jūra bija nemierīga. Pa tumšo ūdeni kā zivju bari peldēja mākoņu atspulgi. Pārlaidis vienaldzīgu skatienu raibiem karodziņiem izgreznotajiem kara kuģiem un kuteriem, kas gaidīja pie krasta viesus, Mūns devās uz viesnīcu.