Viņa istabā jau gaidīja Deilijs.
— Apnicis līdz kaklam un vēl vairāk! — tas paziņoja, neapmierināti staipīdamies. — Staigāt pa istabu nedrīkst, nošķaudīties nedrīkst, iziet uz balkona arī nedrīkst. Nākošo reizi izvēlieties slepena aģenta lomai kādu citu.
— Deilij, mums ir velnišķīgi maz laika, pateicības apliecinājumu atlieku līdz turpmākajam. Sakiet man tikai vienu — kā jūs gadījāties garāžā?
— Tā ir tīra nejaušība, šef, jāatzīst, par Braunu man nebija ne jausmas. Mani interesēja Lellīte. Jūs viņu šodien redzējāt tikai iztālēm, bet es tuvumā. Viņa ārkārtīgi pārmainījusies …
— Attiecībā uz jums? — Mūns pasmaidīja. — Tas, ka viņa jūs nav ielaidusi, tikai runā viņai par labu.
— Jūs pats teicāt, ka jokiem nav laika. Es runāju par balsi, gaitu, augsto frizūru, kādu Lellīte līdz šim vēl nekad nav demonstrējusi. Tā vien liekas, ka uz Malāgu aizbraucis viens cilvēks, bet atgriezies gluži cits.
— Ko, viņa bija aizbraukusi? — Mūns gandrīz iekliedzās.
— Klusāk! — Deilijs viņu atdarināja. — Nekas, nekas, pie gadījuma pastāstīšu donam Benitesam, ka jums ir paradums runāt pašam ar sevi kā jau visiem trakajiem. Bet tagad skatieties! — Deilijs izņēma no kabatas divus celofāna maisiņus. Vienā bija iesarkanu mālu piciņa, otrā — bieza papīra driska ar zilu burtu «H».
— Tātad tas bijāt jūs, kas paņēma garāžas slēdzeni? — Mūns brīnījās. — Bet es biju pārliecināts, ka Kids Brauns.
— Es. Ģeniālā ideja pārmeklēt Lellītes mašīnu iešāvās man prātā tūlīt pēc tam, kad no dona Benitesa uzzināju par loterijas biļeti. Spriežot pēc ārējā izskata, mašīna nav lietota. Nekādu dubļu vai ceļa putekļu. Cits būtu ar to apmierinājies, bet es tomēr palīdu apakšā, jo atcerējos lielo gudrību, ka allaž rūpīgi mazgā un berž tikai fasādi, bet otru pusi bieži vien aizmirst… Ko teiksiet par šo māla piku, kas bija pielipusi pie diferenciāla?
— Viss ir skaidrs. Vakar pirmo reizi kopš daudzām dienām naktī lija lietus, bet tādas krāsas mālus esmu redzējis tikai vienā vietā …
— Kalnu pārejā. Tieši tā. Tas ir vienīgais ceļš uz Malāgu. Bet, kad ielīdu bagāžniekā, atradu turklāt burtu «H». Tas ir gabaliņš no viesnīcas etiķetes, līme vēl gluži svaiga. Šonakt ar mašīnu vestas ceļa somas… Un tieši tai brīdi, kad izdarīju šo lielo atklājumu, sadzirdēju, ka mani kāds taisās apciemot. Tikko paguvu paslēpties bagāžniekā un aizvērt vāku… Visu pārējo nav ko stāstīt. Vienīgais, ko jūs vēl nezināt, kā jutos tur iekšā, īpaši, kad šis trakais līkumoja pa kalniem. Kā nelaiķis zārkā zemestrīces laikā! Sakarā ar to, starp citu, nodomāju, ka tādā bagāžniekā var bez pūlēm aizvest paklājā saritinātu līķi.
— No kurienes aizvest?
— Kaut vai no marķīza pils.
— Jūs esat uz maldīga ceļa, Deilij… Labāk padomāsim, kas īsti noticis. Viens no diviem — vai nu Evelīna Rodžera aizbraukusi līdz Malāgai, varbūt tikai līdz pārejai un tad apdomājusies … Jājautā — kāpēc? Vai arī… — Mūns spēji apklusa.
— Kāpēc neizrunājāt līdz galam?
— Neciešu mistiku ar visādiem Siāmas dvīnīšiem, dubultniekiem un citādiem spokiem … Zināt ko, Deilij, labāk ķerties pie darba nekā zīlēt kafijas biezumos. Jūs ejiet pie Lellītes, bet es apskatīšu Gvendolīnas istabu.
Viesnīca joprojām algādināja muzeju pēc slēgšanas. Negribējās ticēt, ka te dzīvo cilvēki. Vakardienas atkritumi bija novākti, gaiteņa marmora grīda auksta un nedzīva gulēja zem kājām. Pārvarēdams iekšējas trīsas, Mūns lēnām iegāja Gvendolīnas istabā, tai pašā, kur vēl pirms divām stundām bija raudzījies nāvei acīs. Cik savādi, ka nāvei ir tik daudz dažādu vārdu. Tā var saukties par Kidu Braunu un šaut no pistoles, tai var būt ģenerāļa pakāpe un simtiem ūdeņraža bumbu, ko nomest… Pirms sīkākas apskates Mūns pārlaida acis visai telpai. Tas, kas pagāja garām neievērots, kad viņa rīcībā bija tikai divi lēcieni un pussekunde, tagad bija labi saskatāms. Istabā kāds uzturējies, pieskāries priekšmetiem, vēris vaļā sienas skapi, pāršķirstījis grāmatas. Taču rūpīga apskate nedeva nekā jauna, izņemot šo faktu. Mūns pat uzskatīja par vajadzīgu pārlasīt visas vēstules. Tās bija saņemtas no paziņām, galvenokārt nejaušiem. Viena nez kādēļ tik ļoti piesaistīja Mūna uzmanību, ka viņš trīskārt pārlasīja to:
«Atkal redzēju Tevi zem gultas, viena acs Tev bija melna, bet otra zaļa. Un tā tas ir ik reizi, kad lidoju Tev pāri. Patiešām neveicas. Ja jau cilvēkam ir halucinācijas, tad ar lielāku prieku redzētu Tavā vietā Anitu Ekbergu vai Džeinu Mensfīldu. Attiecībā uz testu neuztraucos, tur man ir prakse. Viņi uzdod vienus un tos pašus murgainos jautājumus, droši vien paši prātā jukuši…»
Šai vietā teksts beidzās, puse lapas bija nevīžīgi noplēsta.
Mūns atgriezās savā istabā un novilka plastikāta cimdus — atstāt pirkstu nospiedumus nebija nekādas vajadzības. Domāt negribējās. Gaidot Deilija atgriešanos, viņš negribīgi šurp turp pastaigājās. Dīvainā vēstule nekādi neizzuda no prāta. Kas tas ir — paranoiķa mīlas atzīšanās vai mūslaiku kretīnisma paraugs, ko rakstītājs uzskatījis par smalku humoru?
Deilijs atnāca pēc piecām minūtēm.
— Nevienu līķi neesmu atradis, — viņš paziņoja. — Toties dažus interesantus manas hipotēzes apliecinājumus. Pirmkārt — saburzītas aviobiļetes atkritumu grozā. Vai varat saprast, kādēļ padre Antonio tik pēkšņi pazaudējis savu varu pār Lellīti? Otrkārt — viņa izmainījusi smaržas. Treškārt — slavenais peldkostīms ar zelta sandalēm un metāla bruņas atrodas skapī. Toties trūkst daudz citu tērpu, bet klāt nācis milzums jaunu.