— Varbūt viņa nopietni iemīlējusies jūsos un nolēmusi iesākt jaunu dzīvi? — Mūns pasmaidīja. — Cik zināms, sievietei jauna dzīve nozīmē vispirms jaunus apģērbus, jaunu frizūru un jaunas smaržas.
— Jūsu psiholoģiski ļoti smalkā piezīme neiztur kritiku no drēbnieka viedokļa. Marķīzs tiešām var vienā naktī atjaunot pusi savas garderobes, jo šī puse ir vienīgi bikses. Sievietei, sevišķi tik izvēlīgai kā Lellīte, nepieciešama vismaz nedēļa … Starp citu, jauna frizūra! Tornis ar turbānu galā var padarīt nemanāmu nelielu auguma starpību.
— Hm … — Mūns ievilka dūmu un aizrijās. — Jūs sniedzāt man labu ideju detektīvfilmai, par kuru sapņo Bils Ričijs. Naktī Lellīti nogalinājuši un, lai to noslēptu, apmainījuši ar dublieri no Holivudas. — Mūns apmierināti izlaida lielisku dubultgredzenu, tad pēkšņi vaicāja: — Vai atceraties smaržu nosaukumu?
— Tas bija franču valodā. Sapratu tikai otro vārdu «melns». Acīm redzot, kaut kas līdzīgs «Melnai naktij», «Melnai maskai» vai «Melnam kaķim» …
— Jūs esat teicams improvizators, — un Mūns, veikli izdūris pirkstu caur dubultgredzenu, acumirklī pārvērta to nāves cilpā. -
— Piedodiet, mister Mūn, kas tas ir? Vai augstākā pilotāža viszemākā līmenī? — Deilijs zobojās, ar interesi vērodams šo norisi.
— Dūmu aizsegs, kas nejauši sagriezies nāves cilpā… Nupat atcerējos ģenerāli Debldeju. Lielisks iluzionists, vai ne?
— Bet es sakarā ar smaržu nosaukumu atcerējos nēģeri. Ja viņa zobens izies cauri jūsu kakla skriemelim, ilūzija būs tik ideāla, ka visi uzskatīs jūs par līķi.
— Man šķiet, padre Antonio pietiekami gudrs, lai saprastu, ka mani tas neiespaido. Turklāt neesmu viņu vairs redzējis.
— Tad atveriet durvis!
Gaiteņa pašā galā, blakus urnai, stāvēja nēģeris. Kopā ar urnu viņš likās veidojam skulpturālu grupu, ko mākslinieks nez kādēļ izcirtis daļēji no melna, daļēji no balta marmora.
— Nu, kā patīk jūsu ēna? — Deilijs vīpsnāja.
— Jūtos izcila personība, — Mūns klusi aizvēra durvis. — Ne jau katram ir veseli divi miesassargi. Vai esat pamanījis, ka kaprālim Milsam un nēģerim ir daudz kopēja? Abi tikpat kā kurlmēmi, kaprāļa portsigārs izskatās uz mata līdzīgs ādas amuletam, kas karājas nēģerim uz krūtīm. Vienīgā starpība, ka viens tur glabā cigaretes, otrs laikam to izmanto kā portatīvu dievnamu savam maizes dieviņam. — Mūns paskatījās pulkstenī. — Jums labāk aiziet, kamēr vēl neviena nav. Pēc pusstundas sāksies svinīgā peldēšanās. Novērojiet Ramirosu un Rozitu, par Lellīti pats parūpēšos.
Drīz pēc Deilija aiziešanas viesnīca atdzīvojās. Preses fotogrāfi ieskrēja savās istabās apmainīt filmiņas, korespondenti drūzmējās vestibilā un it sevišķi automātu zālē. Lellīte, goda eskorta pavadīta, uzkāpa savā istabā, lai uzvilktu peldkostīmu.
Mūns nostājās parastajā novērošanas punktā uz balkona. Kā pirmais piebrauca televīzijas autobuss. Apgaismotāji izvilka kabeli; pārraides vadītājs, no histēriska kliedziena uz čukstiem pāriedams, pārbaudīja mikrofonus; operatori, bažīgi lūkodamies uz vietumis satumsušo debesi, izvēlējās rakursus uzņemšanai. No cita autobusa izkrāva skaļruņus, drīz pēc tiem atveda mūziķus. Atšķirībā no apvienotā militārā orķestra, kas no rīta bija spēlējis centrālajā laukumā, šis, skaita, ziņā ne mazāks, sastāvēja no Malāgas restorānu labākajiem mūziķiem. Tikko izlēkuši no autobusa, mūziķi sāka spēlēt. Skaļruņi iedunējās, pa pludmali noripoja pirmais saldkaislu sinkopju vilnis. No brezenta pārvalkiem izlēca sarkanas un dzeltenas uguns- mēles — taurēm pievienojās ģitāres un, palēkdamās brūnajās rokās, ņēmās sist ritmu.
Šo skaņu pavadībā pludmalē spilgtos peldkostīmos izskrēja Mūnam jau pazīstamie jaunekļi un jaunavas, kas nupat vēl bija slēpušies aiz viesnīcas. Bez saviem torea- doru un dejotāju tērpiem tie neizskatījās tik efektīvi, bet šo trūkumu pilnīgi kompensēja lieliskie augumi. Viņiem nopakaļ lēnā, apdomīgā gaitā nāca pusmūža zemnieki un zemnieces — šķietami ļoti apmierināti, ka šajos ūdens- svētkos viņiem ierādīta sauszemes skatītāju loma.
Atskanēja komanda. Nožogodama liedagu, gar viesnīcu nostiepās melnbalta apsardzības ķēde, ko veidoja amerikāņu militārās policijas smilšu krāsas frenči un civilo gvardu melnie mundieri. Žurnālisti, dzīvi tērzēdami, ieņēma vietas. Viņi centās neaiziet pārāk tālu no viesnīcas, lai atrastos telefona tuvumā. Francūža piedāvātā plakanā blašķe gāja no rokas rokā. Televīzijas darbinieki, sagatavojušies pārraidei, košļāja olīvas, laiku pa laikam pēc kārtas piedzerdami vīnu no lielas, salmiem appītas pudeles.
Mūns izdzirdēja kaimiņu balkonā soļus. Pārraides vadītājs kaut ko kliedza, autobuss piebrauca pie pašas viesnīcas. Jumtā iemontētais tērauda stienis ar operatora ligzdu ātri slīdēja uz augšu. Gar Mūna balkonu aizvīdēja kamerai pielipusi galva sarkanā, nobružātā beretē. Viņš ielūkojās audekla starpsienas spraugā.
Aiz ministra melnās frakas un ģenerāļa Debldeja pelnu krāsas frenča varēja saredzēt daļu kailas muguras un zeltaini, sarkani un zili svītrotu peldkostīmu. Tad Mūns ieraudzīja ministra rokā mikrofonu, viņš kaut ko pateica televīzijas skatītājiem, pāri augsto viesu galvām pacēlās iedegusi sievietes roka un pamāja ar milzīgu ziedu pušķi. No apakšas uzšāvās gavilējošu saucienu brāzma, autobuss^ atvirzījās, operatori sāka panoramēt pludmali kopā ar gleznaino pūli un jūru, dodami augstajiem viesiem laiku uzvilkt peldkostīmus un nokāpt lejā.
Tai mirklī kad viesi, jaunu gaviļu sagaidīti, nometa halātus, saule galīgi pazuda aiz mākoņiem. Preses fotogrāfi ātri nomainīja objektīvus. Ministrs, turēdams Evelīnu Rodžeru aiz rokas, palēkdamies ieskrēja ūdenī, viņiem nopakaļ pārējie augstie viesi. Mūns ievēroja divas dīvainas detaļas. Evelīnas Rodžeras svītrainais peldkostīms, kas sniedzās līdz pašam kaklam, pilnīgi nosedza viņas izslavētās krūtis. Šī kautrība it nemaz neatbilda viņas raksturam. Otra detaļa attiecās uz izrādes dalībniekiem. To vidū nebija neviena vietējā iedzīvotāja. Toties Mūns ieraudzīja gan savu veco paziņu, kas tēloja zvejnieka lomu, gan pie krodziņa sastapto zemnieku, gan dažus citus šķietamus spāniešus, kuru īsto profesiju raksturoja aizdomīgi uztūkušās labējās kabatas.