Orķestris sāka spēlēt operešu melodiju popūriju, pār kara kuģiem, kas bija noenkurojušies tuvu krastam, uzšāvās raibas raķetes. Tieši tad sāka līt. Augstie viesi, ar skubu iegremdējušies ūdenī, metās laukā. Vienīgi Lellīte nesteidzās. Stāvēdama līdz ceļiem ūdenī, viņa turpināja pozēt fotogrāfiem. Lietus pieņēmās. Ministram, kas līdz šim bija pacietīgi gaidījis, kad kinoaktrise beidzot pievērsīsies programmas galvenajam numuram, pietika. Viņš satvēra Lellīti aiz rokas un ievilka ūdenī. Pēkšņi sacēlies smags vilnis abus apraka. Līdz Mūnam atlidoja izmisīgs kliedziens, Lellīte pazuda ūdenī. Saskrējušie korespondenti aizklāja skatieniem notikuma vietu. Kad viņi atkal pašķīrās, Mūns ieraudzīja ģenerāli Debldeju, kas, nesdams uz rokām Lellīti, brida krastā. Aktrise raustījās histērijā, pār seju tecēja melni tušas strautiņi. Žurnālisti un kinooperatori, uzņemdami šo ainu, aizskrēja priekšā. Pārraides vadītājs, kaut ko saukdams, metās pie monitora izslēgt kloķi. Televīzijas kameru dūkšana apklusa. Pārraidei vajadzēja demonstrēt Panotarosā valdošo mieru un kārtību, tāpēc nelaimes gadījumam tur nebija vietas. Taču ārzemju reportieriem atgadījums ar kinoaktrisi bija īsta konfekte. Vieni skrēja pie telefona, citi pie ģenerāļa, kas vēl vienmēr neizlaida no rokām savu dzīvo kravu. Ļaužu kamols pazuda aiz viesnīcas stūra, pēc brīža gaiteni pildīja soļu dipoņa un uzbudinātas balsis. Blakus istabas durvis aizcirtās, daudzu dūru sistas, tās dārdēja kā bungas. Tad Mūns sadzirdēja kaut ko līdzīgu kautiņam — amerikāņu kareivji atstūma pārmērīgi ziņkāros žurnālistus.
Kņada gaitenī uz dažām minūtēm saistīja Mūna uzmanību. Kad viņš atkal paskatījās lejā, krasts jau bija gandrīz tukšs. Televīzijas autobuss bija aizbraucis, toreadori, dejotājas un pusmūža zemnieki nozuduši, it kā iekrituši skatuves lūkā. Tikai mūziķi turpināja spēlēt, lietum gāžot aumaļām, kas likās reizē komiski un traģiski, it kā viņi stāvētu uz grimstoša okeāna lainera un izpildītu valsts himnu. Tagad ari viņi, skrējienā bāzdami instrumentus pārvalkos, ielēca autobusos. Skaļruņos nodūca, pamazām attālinājās motoru troksnis, pēc tam nekas vairs nebija dzirdams, atskaitot jūras smagās elsas un lietus šļakstus.
Balkonu sāka šaustīt slīpas lietus strūklas, no kurām nepaglāba ne brezenta nojume, ne starpsienas. Svārki acumirklī uzsūca smagās lāses. Dažu minūšu laikā Mūns bija samircis līdz ādai, tomēr viņš nekustējās no vietas. Viņš skaidri atcerējās fotogrāfiju: Gvendolīna Šrīvera kopā ar māti un brāli sēž viesnīcas saimnieka Deviljē gliserī. Šai atmiņai pievienojās cita — Elerija Kvīna detektīvalmanaha zaļie vāki, ko viņš nebija ievērojis Gvendolīnas istabā pirmā apciemojuma laikā, toties pamanījis šodien.
Domās nogrimušais Mūns tikai pēc brīža sadzirdēja klauvējienus. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja uz sevi notēmētu kinokameru un francūzi ar ķīļbārdiņu.
— Jūs taisāties mani fotografēt? — Mūns pabrīnījās.
— Nevis jūs, bet viņus… Pludmalē veidojas protesta demonstrācija. Vajadzīgs jūsu balkons… Uz ielas nelaiž …
— Lūdzu! — Mūns mehāniski teica, bet šai brīdī viņu un francūzi izšķīra automāta stobrs.
— Uz balkona nedrīkst! Tas attiecas arī uz jums, mister Mūn! — Mūns pēc balss pazina seržantu, kas iebraukšanas dienā bija kontrolējis viņa pasi kalnu pārejā.
Francūzis uztraukti protestēja, bet seržants mierīgi un nepielūdzami izstūma to atpakaļ gaitenī. Tādas pašas scēnas norisinājās pie daudzām durvīm. Nav zināms, kas no tā būtu iznācis, ja neiejauktos ģenerālis Debldejs. Mūns sadzirdēja viņu laipnā balsī uzrunājam korespondentus:
— Evelīna Rodžera jūtas jau labāk un labprāt atbildēs uz jūsu jautājumiem. Uzgaidiet vestibilā, viņa tūliņ nokāps lejā.
Mūns nometa slapjos svārkus, uzvilka sausu virskreklu un pēc dažiem mirkļiem pievienojās žurnālistiem» Vestibilā likās kaut kas neierasts. Viņš palēnināja soli, mēģi
nādams saprast, kas tam par iemeslu. Varbūt tādēļ, ka puskailās pludmalnieces bija aizstājuši žurnālisti ar magnetofoniem, fotoaparātiem un portatīvajām rakstāmmašīnām? Varbūt tādēļ, ka Parīzes smaržu vietā te tagad mutuļoja pīpju, cigarešu un cigāru kodīgie dūmi? Varbūt tādēļ, ka aiz barjeras, kur bija ierasts redzēt donu Benitesu, tagad sēdēja viņa sieva? Nē, trūka svarīgas detaļas, bez kuras vestibils pēdējās dienās nebija iedomājams. Pats atzveltnes krēsls joprojām stāvēja blakus ārdurvīm. Taču tur sēdēja nevis kaprālis Milss, bet kāds jauneklis ar Hemingveja bārdu, kā ārprātīgs bungodams pa rakstāmmašīnas taustiņiem.
Pret durvju stiklu sitās lietus, aizsegdams to kā ar blāvu aizkaru, cauri kuram neskaidri vīdēja melnās debesis. Tāds pats mijkrēslis valdīja arī vestibilā, te dega tikai dažas lustras. Pārējās nebija aizdedzinātas vai nu steigas dēļ, vai arī tīšām. Lellīte sēdēja palmas pavēnī, viņas seja palika pa pusei ēnā. Mūns, kas bija pacenties atrast vietu turpat tuvumā, pamanīja, ka viņa ir neparasti bāla. Lellītei mugurā bija pūkains puloveris ar augstu apkakli un tikko modē nākušie minisvārciņi.