Filozofs nodrebēja aiz kaut kādas neizprotamas sajūtas, ko vtņš pats nevarēja sev izskaidrot. Tumša nojauta viņam teica, ka viņu gaida kaut kas ļauns. Pats nezinādams kāpēc, viņš tieši pateica, ka nebrauks.
«Paklausies, dominē Choma!» sacīja rektors (viņš dažos gadījumos runāja ļoti pieklājīgi ar saviem padotajiem):
«tevi neviens velns nemaz nejautā par to, vai tu gribi braukt, vai negribi. Es tev sacīšu tikai to: ja tu vēl rādīsi savus zobus un gudri izrunāsies, es likšu tevi pa muguru un pārējām vietām tā nopērt ar jauniem bērziņiem, ka pat uz pirti nebūs jāiet.»
Filozofs, viegli kasīdams aiz auss, izgāja, nesacīja ne vārda, nodomādams pirmajā izdevīgā gadījumā paļauties uz savām kājām. Domīgs viņš kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm un uz mirkli apstājās, izdzirdis pietiekami skaidri rektora balsi, kas deva rīkojumus savam atslēgu glabātājam un vēl kādam, — laikam vienam no tiem, kurus sotņiks bija atsūtījis pēc viņa.
«Pateicies panam par putraimiem un olām,» runāja rektors, «un pasaki, ka tiklīdz būs gatavas tās grāmatas, par kurām viņš raksta, tad es tās tūdaļ nosūtīšu: es jau nodevu tās pārrakstīt rakstītājām. Un neaizmirsti, manu balodīt, piebilst panam, ka viņiem mājās, es zinu, ir labas zivis, it sevišķi stores, lai viņš izdevīgā gadījumā atsūta: te uz tirgiem nav labas un ir dārgas. Un tu, Javtuch, iedod puišiem pa čarkai degvīna; bet filozofu vajadzētu piesiet, ja ne — noteikti aiz- muks.»
«Re, velna kalps!» nodomāja pie sevis filozofs, «saodis, garkājainā vēdzele!»
Viņš nogāja lejā un ieraudzīja kulbu, ko sākumā noturēja par labības šķūni uz riteņiem. Īstenībā tā bija tikpat dziļa kā krāsns, kurā apdedzina ķieģeļus. Tā bija parastā Krakovas ekipāžā, kādās žīdi pa pussimtam kopā dodas ar precēm uz visām pilsētām, kur vien viņu deguns saož gada tirgu. Viņu gaidīja kādi seši dūšīgi un spēcīgi kazaki, mazliet jau padzīvojuši. Smalkas vadmalas bārkstaini puspaltraki rādīja, ka viņi piederēja diezgan ievērojamam un bagātam saimniekam; nelielās rētas liecināja, ka viņi kādreiz bijuši karā ne bez slavas.
«Ko lai dara? Kam jānotiek, no tā neizbēgsi!» nodomāja pie sevis filozofs un, pagriezdamies pret kazakiem, sacīja skaļi: «Sveiki, brāļi biedri!»
«Esi sveicināts, pan filozof!» atbildēja daži no kazakiem.
«Ak, tad man jāsēžas kopā ar jums? Bet brička varena!» turpināja viņš iekāpdams. «Te tik būtu jāsalīgst muzikanti, tad arī dancot var.»
«Jā, prāva ekipāžā!» sacīja viens no kazakiem, sēzdamies
pats uz bukas par kučieri, apsējis galvu ar lupatu cepures vietā, ko viņš bija paguvis atstāt krogā. Pārējie pieci kopā ar filozofu ielīda dziļāk un izvietojās uz maisiem, kas bija piepildīti dažādiem pilsētā izdarītiem iepirkumiem
«Interesanti zināt,» sacīja filozofs, «ja, piemēram, šo bričku pieiādētu ar kādu preci, sacīsim — ar sāli vai dzelzs gabaliem, cik daudz zirgu tad vajadzētu?»
«Jā,» sacīja pēc klusēšanas uz bukas sēdošais kazaks, «būtu vajadzīgs krietns skaits zirgu.»
Pēc tik amnierinošas atbildes kazaks uzskatīja, ka viņam ir tiesības klusēt visu ceļu.
Filozofam ārkārtīgi gribējās izzināt pamatīgāk, kas par cilvēku bija šis sotņiks, kāda viņam daba, ko dzird par viņa meitiņu, kas tik neparastā kārtā bija atgriezusies mājās un bija pie miršanas un kuras notikums bija sasaistījies tagad ar viņa personīgo, kā un kas notiek pie viņiem mājās. Viņš uzdeva tiem arī jautājumu; bet kazāki, šķiet, arī bija filozofi, jo atbildes vietā viņi klusēja un smēķēja pīpes, gulēdami uz maisiem. Viens no viņiem tikai pievērsās sēdētājam, kas bija uz vezuma bukas, ar īsu pavēli: «Pielūko, Overko, tu, vecais lempi, kad tuvosimies krogam, kas ir uz Čuchrailovas ceļa, tad neaizmirsti apturēt un uzmodināt mani un pārējos puišus, ja kādam gadītos iemigt.» Pēc tam viņš diezgan skaļi aizmiga. Taču šī piesacīšana bija pilnīgi veltīga, jo, tiklīdz milzīgā brička tuvojās Čuchrailovas ceļa krogam, visi vienā balsī iesaucās: «Apturi!» Turklāt Overka zirgi bija jau tā pieradināti, ka paši apstājās pie katra kroga. Neraugoties uz karsto jūlija dienu, visi izkāpa no bričkas, devās zemā, netīrā istabā, kur krodzinieks žīds, izrādīdams prieku, metās saņemt savus vecos paziņas. Zīds atnesa zem svārkiem dažas cūkgaļas desas un, uzlicis uz galda, tūdaļ novērsās no šī talmudā aizliegtā augļa. Visi sasēdās ap galdu; māla krūzes parādījās katra viesa priekšā. Filozofam Chomam bija jāpiedalās kopīgās dzīrēs. Un tā kā mazkrievi, kad tie ir iedzēruši, katrā ziņā sāks bučoties vai raudāt, tad drīz vien visa istaba bija pilna skūpstiem. «Nu tad, Spirid, sabučosimies!» — «Panāc šurp, Doroš.es apkampšu tevi!»
Kāds kazaks, kas bija vecāks par visiem pārējiem, sirmām ūsām, palicis roku zem vaiga, sāka raudāt no sirds par to, ka viņam nav ne tēva, ne mātes un ka viņš palicis pilnīgi viens pasaulē. Otrs bija liels prātuļotājs un nepārtraukti mierināja viņu, runādams: «Neraudi; nudien, neraudi! ko tur lai dara?… Gan dievs zina, kā un kas.» Viens, vārdā Dorošs, bija kļuvis ārkārtīgi ziņkārīgs un, pagriezies pret filozofu Chomu, visu laiku jautāja viņam: «Es gribētu zināt, ko jums bursā māca: vai to pašu, ko djaks lasa baznīcā, vai ko citu?»
«Nejautā!» stiepdams runāja prātuļotājs, «lai nu tas būtu, kā būdams. Dievs jau zina, kā vajadzīgs; dievs visu zina.»
«Nē, es gribu zināt,» runāja Dorošs «kas tur rakstīts tais grāmatās; varbūt pavisam kas cits nekā djakam.»
«Ak dievs, ak dievs!» runāja šis cienījamais pamācītājs, — un kas tur ko runāt? Tā jau dieva griba to ir nolikusi. Ko jau dievs nolēmis, to nevar grozīt.»
«Es gribu zināt visu, kas vien uzrakstīts. Es iešu uz buršu, nudien, iešu. Ko tu domā, es neiemācīšos? — visu iemācīšos, visu!»
«Ak, vai dieviņ, vai dieviņ!…» runāja mierinātājs un nolaida savu galvu uz galda, jo viņam galīgi nebija spēka noturēt to ilgāk uz pleciem. Pārējie kazaki sprieda par paniem un par to, kāpēc debesīs spīd mēness.